Latvijas poļu filoloģe, žurnāliste, sabiedriska darbiniece un politiķe.
Viņa piedzima Kozakēviču (Kazakeviču) ģimenē, kas pēc 1863. gada sacelšanās saistīja savu likteni ar Latviju. Viņas tēvs Ježijs bija polis, bet māte Rita – latviete. No 1962. līdz 1974. gadam Ita mācījās franču valodas Anrī Barbisa vidusskolā Rīgā. Izglītību turpina Latvijas Valsts universitātē Franču studiju un franču literatūras fakultātē (1974–1981).1989. gadā Ita Kozakēviča atvēra pirmās poļu klases Latvijā, kas padomju laikā bija slēgtas. 1930./1931. mācību gadā Latvijā darbojās pat 49 poļu skolas un ģimnāzijas, pat vēl vairāk, Latvijas skolās ir mācījušies trīs nākošie Polijas prezidenti:
Gābriels Narutovičs Liepājā, Staņislavs Vojtehovskis Jelgavā un Ignacijs Moscickis Rīgā.
Ita Kozakēviča – sieviete, kas pati sevi primāri uzskatīja par polieti, taču dedzīgi aizstāvēja latviešu, kā pamatnācijas, pastāvēšanas tiesības. Šis ir stāsts par sievietes likteni un izvēlēm, kas viņai jāizdara starp politiskajiem ideāliem un ģimeni, starp pienākumiem un mīlestību, starp piedošanu un savu iekšējo pārliecību.
Pēc goda titula «Sieviete Latvija 90» saņemšanas Itas Kozakevičas tēls ļaužu atmiņā simbolizē tīrus, neaptraipītus Atmodas ideālus, personificē godīgu politiku, patiesu kalpošanu tautas brīvībai.
Ita Kozakeviča un viņas laika biedri piemin...
Itas Kozakēvičas piemiņai 2004. g. latviešu dzejnieks Armands Melnalksnis ir uzrakstījis grāmatu «Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakēvičas laiks», kuras tulkojums 2007. gadā iznāca Polijā.
Ar šādu nosaukumu 2008. gada 5. jūnijā Kandavas novada muzejā tika atvērta ceļojoša fotoizstāde, kas veltīta Polijas Komandora Krusta ar Nopelna ordeņa Zvaigzni kavalierei, vienai no izcilākajām Latvijas Atmodas laikmeta personībām – Itai Marijai Kozakēvičai (1955 – 1990), kuru laikabiedri atceras kā -
- Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju,
- Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas vadītāju, Latvijas Tautas frontes Domes un valdes locekli,
- Latvijas Augstākās Padomes prezidija locekli,
- LR AP cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāju – ļoti intelektuālu, atbildīgu un godprātīgu, tautas mīlētu politiķi.
LNKBA - Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo Kultūras Biedrību Asociācija LNKBA
Režisores Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilma Mana brīvība, kas no 2023. gada 29. septembra bija skatāma kinoteātros visā Latvijā, stāsta par Atmodas laiku un reāliem vēsturiskiem personāžiem, bet tikpat labi – par mīlestību
"Tomēr interesanti, ka vēsturisko detaļu precizitāte, kas mākslinieku darba rezultātā veido vides ticamību un noskaņu, gluži pretēji nostrādā scenāristu darba lauciņā – pieļauju, ka sarunas piesmēķētajā Tautas frontes "štābā" ir veidotas no daudzmaz precīzi citētiem attiecīgo personu izteikumiem, bet tie sastājas atsevišķu frāžu virtenē, un kopīga saruna ar domas loģiku neveidojas. "Rajoni vēl nav pamodušies… baltiešiem jābūt spēcīgam blokam… daudzpartiju demokrātija ir Rietumu pasaules realitāte… Paulu vajag likt Ļeņingradas rajonā pret Rubiku…" – katrs sarunas dalībnieks nodeklamē savu sakāmo, kas nekādi nav saistīts ne ar iepriekšējo, ne nākamo runātāju, un kopiespaids ir visai mehānisks. Tā vien šķiet, ka mazāk pietātes pret citātiem un fotogrāfiskām līdzībām piešķirtu vairāk brīvības gan tēliem, gan darbībai." "Recenzija
Kāpēc mums šodien par to ir jārunā?
Kad Ita Kozakēviča pēkšņi un diezgan mīklaini aizgāja, sabiedrība it kā sastinga šausmās un bailēs - "Kāpēc", Kas tagad būs?", "Ko tagad darīt?". Ita latviešiem bija 100% garants, ka nupat iegūtā politiskā, ekonomiskā un gara brīvība būs uz mūžu mūžiem, un Latvijai sāksies "ziedu laiki". Nāks atpakaļ labie laiki, kad latvieši ne tikai brīvi svinēja savus svētkus, runāja tikai savā valodā, dziedāja bez cenzūras, bet bija arī ekonomiski augoša valsts. Mēs bijām eiforijā, bet kā zināms, eiforija ir īslaicīga un pēc dzīrēm atgriežamies realitātē. Bet šajā kontekstā mēs nevaram runāt tikai par latviešiem, bet ir jāatceras visi brīvību alkstošie cilvēki Latvijā. Neaizmirsīsim, ka arī citu tautību cilvēki ar savu inteliģenci priekšgalā cēlās un stāvēja gan Baltijas ceļā, gan uz barikādēm. Ita - poliete - aiz sevis veda tūkstošus.
Pēc viņas pāragrās nāves Latvijas politikā kaut kas salūza. Vai tas bija pārāk strauji sakuplojis zars (kā no Kulakova dziesmas), kurš no sava smaguma lūza, vai kāda nezināma spēka tikko jaušamie "jaunie vēji". Vai tomēr "vecie vēži citā kulītē" atguvās pēc neliela līdzsvara zaudēšanas?
Katru reizi, kad kāda jauna nejēdzība izskrēja pa Jēkabielas durvīm ar Šķēles un viņa cīņu biedru svētību, pilnīgi automātiski pie sevis nodomāju - ko pat to teiktu Ita Kozakēviča?
Latvijas sabiedrība absolūti nebija gatava ekonomiskām pārmaiņām - ielekt no padomju sociālisma pa taisno plaukstošajā Rietumu kapitālismā. Sākās mežonīgi meklējumi pēc jauniem autoritātes avotiem, līderiem vai sistēmām, kā arī strauja atsvešināšanās no vecajiem. Sabiedrība turpināja dzīvot jaunajās ilūzjās par "veco, labo Latvijas laiku" atgriežšanos, un dzīvo joprojām, novedot paši sevi līdz galējībām un turpinot ticēt "partiju baltmaizei", tādējādi padarot vienam otru par ienaidnieku. Vai brīvībai jāšķeļ sabiedrība, vai brīvība ir ļauna, vai brīvībai jāmaksā 10. tiesa?
Godīga politika, patiesa kalpošana tautas brīvībai...
Ita Kozakēviča bija Latvijas Ceļazvaigzne, kas diemžēl tika samalta Lielās politikas gaļas mašīnā. Viņai līdzvērtīgu tā arī 35 gadu laikā uz Latvijas politiskās skatuves nav uzradies.
“Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai - visam pienāk reiz laiks.
Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga.
Absurda dzīve nevar būt mūžīga.
Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam.”
Ita Kozakēviča
© Skarleta Mukane
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru