Čigāni/romi Latvijā 2. daļa

*

☝Latvijas sabiedrībā valda savi stereotipi par čigāniem, un pārsvarā ne tie labākie.  2020. gada LU pētījumā minēti sabiedrības aptaujas stereotipi par čigāniem - aptauja liecina, ka čigāniem nevar uzticēties (42%), tie ir slogs sociālās apdrošināšanas sistēmai (37-38%), čigāni palielina noziedzības līmeni (37-38%), 47% negribētu romus savā ģimenē, bet 36% nevēlētos dzīvot romiem kaimiņos.

☝Diskriminācija mūsu sabiedrībā ilgstoši ir bijusi un, lai kā negribētos to atzīt, vēl kādu laiku būs. Lai gan situācija palēnām uzlabojas un cilvēku tolerance aug, aizspriedumi, kas valdījuši gadsimtiem ilgiem, nav atmetami vienā dienā un pat ne vienā desmitgadē.

"Pats grūtākais, saskaroties ar diskrimināciju, ir bailes, ka viss sliktais, kas ar cilvēku notiek, ir saistīts nevis ar viņa zināšanām, profesionalitāti vai personību, bet gan ar etnisko piederību." 

(Rasma Zavicka, čigānu tautības skolotāja Kuldīgā.)*

ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ

Nākamais stāsts ir par mazu čigānmeitēnu, manu vienaudzi, ar kuru es reizēm spēlējos.

Tev nebūs zagt savās mājās!

Pēc dramatiski demonstratīvā notikuma ar balto Lietuvas zirgu bija pagājuši savi 5 gadi, un es kā maza knīpa bizenēju pa dārzu turp un atpakaļ. Visu gribēju zināt, visu gribēju redzēt, arī spēlēties ar kaimiņbērniem gribēju. Kaut gan nekādas naidīgas piezīmes es no vecāsmammas nedzirdēju, bet varbūt arī neatceros, pie kaimiņbērniem spēlēties viņa mani nelaida. Arī mūsu dārzā viņi nākt nedrīkstēja. Es to nesapratu, tāpēc pa kluso mēs ar kaimiņu meiteni pie sētas stāvējām, katra savā pusē, un kaut ko bērnišķīgu mēļojām. Dārzs mums bija varens - augļu kociņi, puķu dobes, ogu krūmi - viss aprušināts, izravēts, salaistīts. Pie sētas, kā jau daudzos dārzos auga avenes. Tad mēs pie tām avenēm tur stāvējām. Pašas avenes gan nebija vēl gatavas, tikai iesārtas. Es jau biju izdresēta, ka bez atļaujas neko nedrīkt plūkt, raut, par laužšanu vispār doma nebija. Bet mana jauniegūtā draudzene par to neko nezināja. 

- Kā tevi sauc? - es jautāju.

- Puķe.

- Kas tas par vārdu? Tāda vārda nav.

- Ir gan. Man ir tāds. - Puķe spītīgi, caur pieri uz mani veroties atcirta.

- Puķēm ir vārdi. Kura puķe tu esi?

- Es visas puķes esu! - Puķe nebija dusmīga, kā es sākumā domāju. Viņa bija pilnībā pārliecināta, ka var izvēlēties vārdu, kādu grib.

Puķe izstiepa caur sētas zediņiem savu roķeli un noplūca negatavu aveni.

- Beidz! - Es iesaucos, bailēs, ka vecāmamma ieraudzīs un aizdzīs manu jauno draudzeni Puķi projām, un man arī neļaus vairs pat caur sētu runāties. Par laimi barons Jose pusguļus bija atlaidies uz palodzes pie atvērtā loga, otrajā stāvā, un aizrautīgi dziedāja čigānu romances savas mandolīnas pavadījumā, tāpēc, mūsu sarunu nevarēja dzirdēt.  

- Ko!? - Puķe bezbailīgi iesaucās.

- Avenes vēl nav gatavas. Un vispār, tā nedrīkst darīt. 

- Es gribu tā darīt, - Puķe pasniedzās atkal pēc avenes, šoreiz satverot visu zaru un izvelkot to cauri sētai uz savu pusi. - Tagad man arī ir koks. 

Es nezināju ko teikt, bet kaimiņu pusē, krūmos pamanīju lielākās Puķes māsas Rositu un Zitu. Man galīgi nebija žēl, ka Puķei tagad arī ir koks. Mūsu pusē vēl bija pietiekami daudz tādi aveņu koki. Viņa var ņemt kaut visus, ka tikai vecāmamma nenāktu un mēs varētu vēl parunāties.

Nelaime nenāca no tās puse, no kuras es baidījos. Nelaime parādījās, iznirstot no krūmiem barona Joses izskatā. 

- Roze! - viņš skaļā balsī uzsauca, - Mājās!

Es biju nobijusies kā diegs. Pirmo reizi es baronu redzēju tik tuvu. Viņam kājās bija brūnas ādas bikses un melni zābaki. Mugurā bija sarkani rūtots krekls un brūna ādas veste. Un vēl, viņam bija zelta! zobs. Un zelta gredzeni bija uz katra pirksta. Galvā bija tumši zaļa mednieku hūte ar raibu putna spalvu malā. Es jau zināju, ka tā ir mednieku cepure, jo līdzīga bija attālākam kaimiņam. Vecāmamma ar vectēvu runāja, ka viņš ir mežsargs un mednieks arī, jo reizēm viņš atnesa kādu meža gaļas gabalu. Diez vai es 5 gadu vecumā to savilku kopā, bet atmiņu bildītes ir saglabājušās visā krāšņumā.

Pēc brīža atskanēja meitenes raudas un barona aurošana ar aptuvenu tekstu: - Ak tu maita tāda! Vai es tev nemācīju svešu neņemt? Vai es tev neteicu, ka tev nebūs savās mājās zagt? 

Tā tas kādu brīdi turpinājās, līdz iejaucās sievietes un bērni, klaigādami kaut ko čigānu valodā, pārkliedzot viens otru. 

Kādu laiku es Puķi neredzēju.

Tad, vienā jaukā, saulainā dienā vecāmamma gāja ārpus vārtiņiem, meža pusē karināt veļu. Tur bija paliels placis, vecaistēvs bija novilcis divus veļas striķus no priedes uz priedi un bērzu. Sanāca smuks trijstūris. Netālu bija arī ugunskura vieta, kur rudeņos un pavasaros dedzināja lapas, bet Jāņos attiecīgi Jāņu ugunskuru. 

Šajā veļas kāršanas procesā es biju lielais palīgs. Man vajadzēja no veļas bļodas padot drēbju gabalus, lai vecaimammai nebūtu lieki jālocās dēļ sāpošās muguras.

Netālu es pamanīju Puķi, kura lēnām tuvojās mums.

Tante, vai es varu palīdzēt? - Puķe jautājoši lūkojās te uz vecomammu, te uz mani. 

Es biju priecīga, ka viņa atnāca. Varbūt vecāmamma mums ļaus paspēlēties.

- Ko tu, bērniņ, vari palīdzēt? - Vecāmamma, turpinot darbu jautāja.

- To ko tu dari, drēbes likt tur augšā.

- Ja tu gribi palīdzēt, tev vispirms jānomazgā rokas.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka veļu jākarina ar tīrām rokām.

Puķe pētīja savas plaukstas, pagriezdama no vienas puses uz otru.

- Man ir tīras rokas! - Puķe stingri paziņoja.

- Aizej uz māju un paprasi mammai, lai nomazgā. Pēc tam vari nākt palīdzēt.

Es ļoti gribēju, kaut mēs nepabeigtu veļas karināšanu ātrāk, nekā Puķe nomazgās rokas. Puķe kā raķete aizsvilpa mājās, un pēc minūtes bija atpakaļ.

Aizelsusies viņa jau pa gabalu sauca, - Mamma teica, ka man tīras rokas!

- Tu nomazgāji jau? - Vecāmamma, aši uzmetusi skatu uz Puķes rokām, jautāja.

- Nē, man tāpat tīras! Mamma teica! - sniedzot uz priekšu ne gluži tīrās roķeles, jautājoši skatījās. 

- Nāc šu! - Vecāmamma pieveda Puķi pie veclaicīgas ūdens mazgājamās ierīces, kas bija piestiprināta pie sētas ārepusē, lai vecaistēvs var nomazgāt rokas, pēc kādiem āra darbiem. Kad Puķes rokas bija nomazgātas, vecāmamma noslaucīja tās savā priekšautā. Nu tad beidzot Puķe varēja palīdzēt! Acis Puķei spīdēja no laimes un viņa ļoti centīgi pasniedza drēbes gabalus kāršanai uz striķa. 

Kad darbs bija padarīts, vecāmamma atļāva mums nedaudz palikt paspēlēties, bet pati iegāja pa dārza vārtiņiem pie avenājiem. Salasījusi sauju ar avenēm, sniedza tās Puķei. Puķe bailīgi palūkojās, tad pasniedza savas mazās rociņas, ļaudama lai ogas sabirst saujās. Kad pirmās ogas jau bija vēderā, Puķe, īstajā vārdā Roze, klusi noteica: - Paldies, tante!

Es nezinu, vai mani vecvecāki pārrunāja savā starpā barona Joses audzināšanas metodes. Tāpat, nezinu, vai Joses sprediķis Puķei vairāk bija domāts mums vai Puķei. Tikai zinu vienu - vacāmamma bija ļoti stingra un reizēm barga, bet viņai bija laba sirds. Šīs bērnības atmiņas ir tik pamatīgi nostiprinājušās atmiņā, ka varu tās skatīties kā filmu, ar emociju pievienoto vērtību.

L. t. dz.

Šie čigāni bagātāki

Par visiem čigāniem:

Jauni kungi zābakos,

Jumpraviņas kurpitēs.

*http://www.romucentrs.lv

*https://socialais.kuldiga.lv/ciganam-nav-svarigi-vai-vinu-sauc-par-ciganu-vai-romu/

© Skarleta Mukane

Čigāni/romi Latvijā 1. daļa

Autors: Kārlis Rudevičs

☝Termini “čigāni” un “romi” apzīmē vienu un to pašu etnisko grupu, bet “romi” ir mūsdienīgāks, starptautiski pieņemts apzīmējums, kuram priekšroku dod oficiālās institūcijas un paši romu kopienas pārstāvji. Latvijā tradicionāli tiek lietots vārds “čigāni,” taču aizvien biežāk gan politiskos dokumentos, gan sabiedriskās integrācijas politikā tiek akcentēts “romi” kā politkorektais termins. 

"Nav jau svarīgi, kā tevi nosauc. Svarīga ir intonācija, kā tas tiek pateikts." (Rasma Zavicka, čigānu tautības skolotāja Kuldīgā.)*

Par cik mana intonācija ir pozitīva, lietošu vārdu "čigāni". Tas man ir pierasts, un pavisam nenozīmē nievājošu attieksmi.

ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ

Es sākšu ar stāstu no savas ģimenes dzīves neilgi pirms nākšanas šajā brīnišķīgajā pasaulē. To man stāstīja vecāmamma, bet tagad, ceļot augšā to no atmiņu plauktiem, varu droši apgalvot, ka biju šī notikuma lieciniece.

Kas šķūnītī čurā visu nakti?

Tālajos XX gs. 50-tajos gados, ciemā X, tajā laikā sauktā ciema padome deva zemi apbūvei. Mani vecvecāki, radinieku iedrošināti, šo iespēju izmantoja, lai uzceltu māju. Zemes gabals bija faktiski mežā, priežu jaunaudzē, kur vēl 10 gadus atpakaļ pāri gāja II Pasaules kara frontes līnija. Tas atradās tieši tajā vietā, kur bija izvietots kara laika hospitālis. Blakus mūsu topošai jaunbūvei apmetās kupla čigānu famīlija, un arī cēla māju.

Runāja, ka viņi it kā no Kurzemes puses atbraukuši, bet varbūt no Lietuvas caur Latgali. Kas to lai tagad zina. Tie nebija vienkārši čigāni, tā bija čigānu sabiedrībā augsta statusa ģimene, jo vecais ciltstēvs bija "Čigānu barons". Tā lūk! Baronu sauca Jose, pilnajā vārdā Jozefs, bet varbūt Jāzeps. Josem bija divas meitas - Tamāra un Regīna. Abas bija smukas ka traks', precējušās un ar bērnu pulciņiem. Viena meita dzīvoja kopā ar vecajiem, bet Tamārai barons izkārtoja zemes gabalu mūsu mājas otrajā pusē. Bijām Joses lielās famīlijas ieskauti no abām pusēm. Trešajā pusē bija iela, bet ceturtajā - mežš. 

Tas bija novembris, mēnesis pirms manas dzimšanas. Manai mammai bija trausls miegs, saprotamu iemeslu dēļ, tādēļ viņa naktīs bieži cēlās augšā uz tualeti aiziet. Vienā šādā naktī, izgājusi paelpot pirmā sala sauso, svaigo gaisu, viņa izdzirdēja savādas skaņas čigānu pusē. Viņa iesteidzās iekšā un modināja vecākus augšā. 
- Mammu, tur ārā kaut kas notiek! Kaut kas sit ar koku pa čigānu šķūnīti! Un tad kaut ko lej, ūdeni vai! Varbūt kaut kad deg? - mamma satraukti stāstīja. Viņa bija tikai 21 gadu jauna, stāvoklī un nobijusies.
- Paklau, tu jau aizvakar man stāstīji šitos pekstiņus! Tas tev uz nervu pamata. Vai tev vēl nesāp? - mammas mamma pusčukstus, norūpējusies jautāja. 
Kaut kāda attāla sausa skaņa pārtrauca nakts satraukto sarunu. Pēc mirkļa abas saskatījās, cik nu daudz no sejas varēja redzēt blāvajā gaismā.
- Nāc, ejam skatīties, varbūt kāds kaujās! Man vakar Tamāra teica, ka tēvs esot ar viņas vīru strīdējušies par to, kurš ņems brūno ķēvi, jo gribot uz Rīgu darīšanās. Tēvs esot teicis, ka nedošot, pašam esot kaut kādas darīšanas. Bet vecajam ir divi zirgi, kāpēc nevar otru iedot? Nav jau nemaz tik vecs tas Bandžo, un spīd noķemmēts kā zelta rublis, - Mamma to visu nobēra vienā elpas vilcienā. 
Pēkšņi noskanēja blīkšķis, ir kā kaut kas kristu, vai spaiņi vai vertikāli sastutētas metāla trubas.
- Vai dieniņ', kaut kas traks, jāiet skatīties! - Vecāmamma steidzīgi rausās ārā no gultas, - Varbūt jāzvana uz "01" vai "02", bet ja kas nopietns būs, tad zvanīsim uz "03" arī. - Steidzīgi ģerbjoties viņa purināja vīra plecu. 
Tajā laikā vecaimammai bija nedaudz pāri 40, viņa - enerģiska, lepna sieviete, diezgan valdonīgas dabas, kas regulēja, kas kuram jādara, un atrada visās situācijās risinājumu.
- Ko jūs te naktī ņemās, ka gulēt neļauj? - atskanēja mammas tēva zemais bass. Manam vectēvam nebija vīriešiem raksturīgais dziļais miegs - "guļ ka ar lielgabalu var šaut", tas laikam ir kara laika izteiciens. Tā arī bija, ka lielgabali bija atstājuši  traumu no "Kurzemes katlā" pārdzīvotā. Viņš nereti redzēja murgus, reizēm modās nakts vidū, bet par cik bija jauns, stiprs un fiziski smagi strādājis, tad tas īpaši viņa nervu sistēmu neietekmēja. Vai arī viņš to neizrādīja.
- Celies, ejam skatīt, kas tur ārā notiek Joses pusē, - Vecāmamma diezgan stingri noteica. 
Mamma jau bija izgājusi no vecāku guļamistabas, lai viņi var apģērbties, bet pa ceļam uz ārdurvīm vēl dzirdēja savas mammas norādījumus.  
- Blakus telefonam, pie sienas es vakar pielīmēju sarakstu ar telefona numuriem, lai nav jāmeklē telefona grāmatā. Tur ir parastie numuri, ja ātrie neatbild. - Atskanēja vecāsmammas viegli satrauktā balss.  
Mamma pie sevis pasmaidīja un noteica: "Atkal jau muterīte diriģē parādi".
Visi trīs izgāja uz vēl nepabeigtās jaunbūves lieveņa. Apstājās. Sastinga, ieklausoties nakts ietītajā un pilnmēness spocīgās gaismas apspīdētajā, apsarmojušā meža skaņās. Nekā. Klusums. Tāli, sīki brakšķi, ko iespējams kāds nakts dzīvnieks mežā radījis. Kaut kur tālumā retas suņu rejas. Tas viss.
- Nu jūs gan abas te štīmungu uztaisījāt nakts vidū! - vecaistēvs pus nopietni, pus pa jokam noteica. - Man pēc divām stundām bānis uz Rīgu. 
Vecaistēvs nekad balsi nepacēla. No agras bērnības es apbrīnoju viņa mierīgumu, nosvērtumu un pragmatisko pieeju lietām un parādībām.
Tā nu visi devās pie miera pēc piecu minūšu saspringtās uzmanības un dīvainu satraukuma sajūtu. 
- Žēl, ka nekas nenotika. - Noteica mamma savā jaunības optimismā.

Pienāca nākamais rīts. Ap pulksten vieniem pēcpusdienā mamma ar savu mammu sēdēja virtuvē pēc pusdienām pie kafijas tases. Izklaidējoties, abas spēlēja kārtis. Bija tāda spēle "Tūkstotis", ko pēc gadiem vecāmamma imācīja arī man. Tā viņas tur abas, pareizāk sakot trijatā, ar mani mammas klēpī, sēdēja un nesteidzīgi pļāpāja par iepriekšējās nakts notikumiem. Brīžiem viņu skats aizklīda loga virzienā, kur varēja redzēt kā pirmais sniegs rāmi krita lielām pārslām, apsedzot ābeļzarus, priežu skuju spurainos pušķus un uzklājot baltu segu vismazākajiem dārza iemītniekiem, kuri par savām mājām sauc zālāju un puķu dobes.

Šajā klusajā ziemas idillē pēkšņi ieskrēja misters Haoss, izjaucot visu, ko var izjaukt. Mammas kafijas krūze apgāzās, satraukta rokas vēziena rezultātā, klusumu pāršķēla milicijas mašīnu sirēnas, un ne jau tikai viena mašīna, bet vismaz četras kopā. No vienas ielas puses traucās divi zaļbrūni "bobiki", ar riepām izbraucot rises piesnigušajā ielā, bet no otras - divi žiguļi. Tādi mūsu ciemā nebija redzēti. Kaķis, kas mūsu kompānijā laiski baudīja miera pauzi, uztaisīja lielas acis, piepūta asti, un ar kupri uz muguras nozuda istabas virzienā.

Sirēnas gaudoja kādu brīdi, bet tad apklusa. Protams, mammai un vecaimammai ātri bija jāuzsviež plecos mētelīši un jāiet ārā lūkot, kas tad nu notiek. Milicijas mašīnas, no abām pusēm bloķējot pašauro ielu, kura toreiz bija vien plata taka, piestāja pie čigānu barona Joses mājas. Kādi seši, septiņi miliči devās uz mājas pusi, bet tur jau arī visa famīlija skrēja ārā skatīt nelūgtos viesus. Bērni spiedza, sievietes kliedza, vīri cepres padusēs miedza. Mamma ar savu mammu, un ar mani arī, jo es biju ļoti ieinteresēta visā šajā jampadracī, vērīgi lūkojāmiies pāri sētai čigānu pagalma virzienā. Tas bija neliels attālums, tikai kādi nieka 30/40 metri. Tikai žēl, ka lielās sniega pārslas traucēja novērošanas baudu. 

Dīvaini, bet miliči mērķtiecīgi devās uz šķūnīša pusi. Pēc brīža divi kārtībsargi no šķūnīša izveda lielu, baltu spēcīgu ērzeli.
Jose izmisumā mēģināja miličus iežēlināt, - Kungs, apžēlojies par mani, kungs, es tev stāstis' vis' kā pie bikts, kungs, es neko nezin' par šitento ērzel', es nezin' no kurien' viņ' te nāca, kungs... Bet citi divi miliči jau bija paņēmuši nabaga Josi aiz padusēm un veda uz "bobiku'.

Vēlāk piebrauca kaut kāda Volga. Viens no svešās mašīnas pasažieriem paņēma zirgu, apsedloja, un aizjāja ka sniegs noputēja vien.
Mamma ar savu mammu vēl skumji noteica, ka tagad jau Jose uz ilgu laiku cietumā, bet liels bija pārsteigums, kad pēc divām dienām šis sveiks un vesels atgriezās mājās. Jā, cietums nav vieta baroniem!
Pēc kāda laika jau viss ciems X mēļoja, ka mūsu čigāni zirgu esot Lietuvā nozaguši. Bet, gods kam gods, ne reizi mūsu čigāni nezaga Ciemā X. Ne no privātajiem, ne veikalā.

ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ

☝Zirgi čigānu (romu) kultūrā ieņem ļoti nozīmīgu vietu – tie nav tikai pārvietošanās līdzeklis, bet gan statusa, iztikas un tradīciju simbols. Vēsturiski čigāni bieži nodarbojās ar zirgu audzēšanu, tirdzniecību un pakalpojumiem, kas saistīti ar zirgiem, piemēram, bija izcili kalēji un zirgu kopēji. Tirdzniecība, zirgu vērtēšana un apmācība palīdzēja čigānu kopienām izdzīvot un saglabāt neatkarību dažādās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā.
☝Pasaku un folkloras motīvos zirgs tiek attēlots kā starpnieks starp pasaulēm, pārdabisku pārvērtību un veiksmes simbols. Romu kultūras rituālos un svētkos liela nozīme bijusi izjādēm, zirgu spēļu demonstrējumiem un leģendām par gudriem, uzticīgiem zirgiem.
☝Zirgu tirdzniecība bija viens no galvenajiem nodarbošanās veidiem seno čigānu sabiedrībā, īpaši Latvijā un Lietuvā. Kopumā zirgs čigānu kultūrā nozīmē daudz vairāk nekā tikai transportu – tas ir ilgstošs tradīciju, brīvības, izdzīvošanas un cieņas simbols.

Es čigāna meita biju,

Čigāns bija mans vīriņš.

Čigāns laukâ zirgus mija,

Es pa logu skatijos.

Mij, vīriņi, labus zirgus,

Man braucamu kumeliņu,

Man braucamu kumeliņu,

Sev jājamu ērzeliti.

*https://socialais.kuldiga.lv/ciganam-nav-svarigi-vai-vinu-sauc-par-ciganu-vai-romu/

© Skarleta Mukane

Peripetijas ap Stambulas konvenciju

☝Latvijas sabiedrību patreiz ir pamatīgi saviļņojusi Stambulas konvencijas denonsēšanas ideja, kas Saeimā šajās dienās tiek virzīta steidzamības kārtā. Šī ir kārtējā stikla lauska sabiedrības šķelšanās procesā. Sabiedrība jau tā ir fragmentējusies inflācijas, sociālās labklājības lejupslīdes, krievu valodas, imigrantu un Ukrainas kara diskusiju katlā. Kas gan visai šai Stambulas konvencijas "operai" libretā ir rakstīts?

Virspusējie argumenti no politiķu puses (virspusēji tādēļ, ka ir maz ticams, ka partijas, kas patiesībā nav nekādi draugi, pēkšņi apskaujas, sarokojas un saka: "Hei, kolēģi, mums jādzīvo draudzīgi un jādomā par tautu! Šī konvencija apdraud tautas vērtības! Ejam ārā!"):

Argumentācija	Iemesli
Neefektivitāte	"Konvencija nestrādā", nav rezultātu vardarbības jomā
Vietējais tiesiskais regulējums	Latvijas likumi jau pietiekami aizsargā
Juridiskas pretrunas	Neatbilst Satversmei, "strupceļš"
Ideoloģijas un vērtību apdraudējums	Apdraud tradicionālo ģimeni, "uzspiesta ideoloģija"
Suverenitāte un kontroles saglabāšana	Latvija pati lemj par saviem likumiem

Konvencijas aizstāvju argumenti (turpretī, konvencijas aizstāvju argumenti mums sūta dramatisku vēstījumu - "Ja mēs izstāsimies no Stambulas konvencijas, tad Latvijā sāksies nekontrolējama vardarbība ģimenēs, ar ko mūsu pašu likumdošana netiks galā. Tikai pateicoties konvencijai, šos divus gadus mūsu sievietes ir kaut cik aizsargātas! Ja Latvija izstāsies no Stambulas konvencijas, tad ES uzliks "Tādus sodus, tāādus sodus!" *Gluži kā no Vella kalpiem):

Argumentācija	Iemesli
Cilvēktiesības, aizsardzība	Stambulas konvencija nodrošina reālu sieviešu un ģimeņu aizsardzību
Eiropas reputācija	Grauj solidaritāti, sūta bīstamu signālu Eiropai
Juridiskais pamatojums	Vājina uzraudzības, zaudē interpretatīvu atrunu
Sabiedrības viedoklis	Sabiedrības vairākums (pēc protestiem) neatbalsta izstāšanos

Ratificēšana
Lai gan Latvija konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, taču debates par ratifikāciju notika vairākos Saeimas sasaukumos, līdz 2023. gada 30. novembrī tika pieņemts galīgais lēmums. Lēmums par ratifikāciju tika pieņemts ar īpašu atrunu, ka Latvija konvenciju piemēros atbilstoši Satversmes vērtībām, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, līdztiesību un ģimenes tiesību aizsardzību.
Denonsēšana
Stambulas konvencijas atcelšanas ierosinājumu Latvijā 2025. gadā iniciēja opozīcijas partija "Latvija pirmajā vietā" (LPV), kam pievienojās arī Nacionālā apvienība (NA), Apvienotais saraksts (AS) un "Stabilitātei", kā arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) no valdošās koalīcijas. Likumprojektu oficiāli iesniedza LPV frakcija, to parakstīja arī virkne citu deputātu no NA un AS, kuri argumentēja, ka konvencija sašķeļ sabiedrību, neefektīvi risina vardarbības jautājumus un veicina ideoloģisku uzspiešanu.

Iniciators/Atbalstītājs	Partija/Frakcija	Argumentācija
LPV (Latvija pirmajā vietā)	Opozīcija	Konvencija "nestrādā", šķeļ sabiedrību
Nacionālā apvienība (NA)	Opozīcija	Vērtību aizsardzība
Apvienotais saraksts (AS)	Opozīcija	Atbalsts alternatīvai deklarācijai
Stabilitātei	Opozīcija	Kritika par konvencijas interpretāciju
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS)	Valdošā koalīcija	Daļa deputātu atbalstīja likumprojektu

Šī iniciatīva un tās argumentācija šķeļ gan politiku, gan sabiedrību, izraisot diskusijas par vērtībām, Eiropas saistībām un upuru aizsardzību.

☝Jautājums visā šajā jezgā ir - kam tas ir izdevīgi? Vai tas ir priekšvēlēšanu triks un popularitātes spodrināšana? Vai tā ir naudas piesaistes iespēja? 

Es neiedziļināšos Latvijas politikas netīrajā "veļas baļļā", bet skaidrs ir viens - uz Latvijas politiskās skatuves notiek totāla manipulācija ar sabiedrību, populisma ārijas un neviennozīmīga Latvijas jauniešu nenobriedušo prātu deformēšana.

Strīda ābols šajā "lugā" ir sensitīvie termini: 

Stambulas konvencijas 3. pants, kurā ir definēti galvenie termini, konkrēti: 
"dzimums": nozīmē " sociāli konstruētas lomas, uzvedību, aktivitātes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par piemērotām sievietēm un vīriešiem"("gender": means "the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men)."

4. pants aizliedz vairākus diskriminācijas veidus, norādot: "Puses īsteno šīs konvencijas noteikumus, jo īpaši pasākumus cietušo tiesību aizsardzībai, bez diskriminācijas jebkāda veida dēļ, piemēram, dzimtes, dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, politisko vai citu uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistībā ar nacionālo minoritāti, dzimtas īpašumu. orientāciju, dzimuma identitāti, vecumu, veselības stāvokli, invaliditāti, ģimenes stāvokli, migranta vai bēgļa statusu vai citu statusu."

☝Latvijas sabiedrība, kā ļoti konservatīva, asi uztver augstāk minētos terminus, kas saistās ar empātijas un tolerances pievienotām vērtībām kā, piemēram, citāda orientācija, dzimuma identittātes maiņa, tajā pašā laikā jauniešus tas aizrauj, jo tas ir kaut kas jauns, un ne īpaši akceptēts, tāpēc vēl jo vairāk - vilinošs un izaicinošs.

Praida gājienos un nesenajos protestos mēs redzam šīs "citādās orientācijas" manifestu. Vai viņi visi ir tie "savādie", vai varbūt liela daļa tajos piedalās kā karnevālā? Maz ticams, ka tie, kas patiešām ir piedzimuši ne tajā ķermenī, šādos pasākumos ne īpaši piedalās. Vai šie pasākumi vairāk nav kā jauniešu pašapliecināšanās, uzmanības piesaistīšana un socializēšanās iespēja realitātē, izkāpjot no virtuālās zonas?

Uz to var skatīties arī kā uz lomu spēlēm. Skolas laikā mēs pārģerbāmies par dažādiem tēliem - no vāverēm līdz Sniegbaltītēm - un atdarinājām viņu uzvedību. Tas tik tiešām bija jautri un izzinoši. Tomēr, ne jau tādēļ kādam prātā ienāca mainīt dzimuma identitāti. Nebija tādas informācijas un idejas, kā tas ir šodien, sākot ar mūzikas "zvaigznēm" popmūzikā līdz pat Eirovīzijas šoviem. Mūsdienās, jauniešiem pieņemot lomu spēles kā dzīvesveidu un demonstratīvu pozīciju, šī tendence varētu liecināt vai nu par neizdzīvotu bērnību, kas ir bijusi kādu apstākļu dēļ aptumšota, vai iestrēgšanu noteiktā pirms-pieaugušā vecumā, kad personības attīstība,  kaut kādu fizioloģisku iemeslu dēļ apstājas.

Alternatīva 👉 Varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Iespējams, ka mums ir par daudz sēru un piemiņas dienas, bet par maz karnevālu? 

***Teorētiskā piezīme 📌 

Atgriežoties pie konvencijas "lugas", nevaram aizmirst par režisoriem un viņu profesionālismu pūļa pārvaldībā. 

Franču sociologs Gustavs Le Bon (Gustave Le Bon, 1841–1931), visplašāk pazīstams ar savu darbu par pūļa psiholoģiju. Le Bons uzsver, ka pūlis spēj radīt vai stiprināt politisku motivētu ietekmi, ko veido partiju vai līderu manipulācijas ar emocionālu reakciju uzplūdu. 

Galvenie punkti:

Emociju mobilizēšana: līderi cenšas provocēt spēcīgas jūtas—dusmas, bailes, lepnumu—lai aktivizētu pūli un liktu tai rīkoties ārpus racionāliem argumentiem.
Pārveidošana par vienotu kopumu: līderi izmanto vienkāršas, skaidras frāzes un mītiskas narratīvas, kas ļauj pūlim apvienoties ap konkrētu politisku mērķi vai rīcību, pat ja tas pretināk loģiskajam.
Atbildības sašķobīšana: pūlis ar līdera palīdzību zaudē individuālo atbildību; cilvēki domā, ka “pūlis–es” ir vienots, kas atvieglo ārēju ierosinājumu pieņemšanu (piemēram, pieņem lēmumu, kuru individuāli viņi neatbalstītu).
Konformitāte un šaurā izvēle: līderi izmanto sociālo spiedienu, baidoties no atstāšanas vai noraidīšanas, lai iegūtu atbalstu un uzticību; tiek izslēgti pretinieku viedokļi vai nopietni alternatīvi skatījumi.
Simboli un ritualizēta retorika: izmanto simbolus, himnas vai citas dziesmas, karogus, kā arī vienkāršus, atkārtojamus saukļus, kas atgādina “vienoti līdzīgā domāšanā” un stiprina uzticību vadītājam/partijai.

Le Bons pūli raksturoja kā kolektīvo psiholoģisko fenomenu, kurā individuālās personīgās atšķirības pazūd un cilvēki pārņem kolektīva noskaņu un spēju rīkoties kā vienots vienums. 
Galvenie aspekti:
Emociju dominēšana: pūlis tiek vadīts ar spēcīgām emocijām (dusmas, bailes, aizrautība), nevis ar racionāliem argumentiem.
Ievainojama rīcība: cilvēku drosmes un rīcības kvalitāte samazinās; pūlis var rīkoties ārpus individuālām morāles normām.
Pārmērīga konformitāte: grupu normas un sociālie spiedieni ietekmē indivīdu rīcību, atbalstot kopēju uzvedību, pat ja individuāli viņi to neuzskatītu par pareizu.
Anonimitāte: pūlī cilvēki jūtas anonīmi, kas samazina pašizpausmes bailes un veicina riskantāku vai ekstrēmistisku rīcību.
Spēcīga emocionāla simulācija: parādās „kolektīvā psihe,” uzskati un ķermeņa valodas noskaņas kalpo kā atbalsta pamats..
Histērija un adrenalīns: pūļa dinamiku veicina īpašas psiholoģiskas motivācijas, piemēram, ātra lēmumu pieņemšana, kuras individuāli varētu tikt apsvērtas rūpīgi.

Individuālā apziņa pazūd: cilvēki pūlī zaudē savu personisko atbildību un domāšanu, kļūst pakļauti grupas impulsiem.

👀 Saeimas vairākums 2025. gada 30. oktobrī, pēc 13 stundu ilgām debatēm atbalstīja Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvencijas. Tādējādi Latvija ir pirmā Eiropas Savienības valsts, kas pieņēmusi šādu lēmumu.

☝Kas ir šie politisko lugu "režisori"? 

Jautājumi mācībai nākotnē -

Vai viņi ir stiprāki par indivīda kritisko domāšanu? 

Vai mēs gribam būt pūlis, vai indivīds? 

Uz šiem jautājumiem katram ir jāatbild, pirmkārt, pašam sev. 

© Skarleta Mukane

Ita Kozakeviča - viens no Latvijas brīvības simboliem

Ita Marija Kozakēviča (1955. gada 3. jūlijs — 1990. gada 28. oktobris) bija 
Latvijas poļu filoloģe, žurnāliste, sabiedriska darbiniece un politiķe.

Viņa piedzima Kozakēviču (Kazakeviču) ģimenē, kas pēc 1863. gada sacelšanās saistīja savu likteni ar Latviju. Viņas tēvs Ježijs bija polis, bet māte Rita – latviete. No 1962. līdz 1974. gadam Ita mācījās franču valodas Anrī Barbisa vidusskolā Rīgā. Izglītību turpina Latvijas Valsts universitātē Franču studiju un franču literatūras fakultātē (1974–1981).

1989. gadā Ita Kozakēviča atvēra pirmās poļu klases Latvijā, kas padomju laikā bija slēgtas. 1930./1931. mācību gadā Latvijā darbojās pat 49 poļu skolas un ģimnāzijas, pat vēl vairāk, Latvijas skolās ir mācījušies trīs nākošie Polijas prezidenti:  

Gābriels Narutovičs Liepājā, Staņislavs Vojtehovskis Jelgavā un Ignacijs Moscickis Rīgā. 

 Ita Kozakēviča – sieviete, kas pati sevi primāri uzskatīja par polieti, taču dedzīgi aizstāvēja latviešu, kā pamatnācijas, pastāvēšanas tiesības. Šis ir stāsts par sievietes likteni un izvēlēm, kas viņai jāizdara starp politiskajiem ideāliem un ģimeni, starp pienākumiem un mīlestību, starp piedošanu un savu iekšējo pārliecību.

Pēc goda titula «Sieviete Latvija 90» saņemšanas Itas Kozakevičas tēls ļaužu atmiņā simbolizē tīrus, neaptraipītus Atmodas ideālus, personificē godīgu politiku, patiesu kalpošanu tautas brīvībai.

Ita Kozakeviča un viņas laika biedri piemin...

Itas Kozakēvičas piemiņai 2004. g. latviešu dzejnieks Armands Melnalksnis ir uzrakstījis grāmatu «Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakēvičas laiks», kuras tulkojums 2007. gadā iznāca Polijā.

Ar šādu nosaukumu 2008. gada 5. jūnijā Kandavas novada muzejā tika atvērta ceļojoša fotoizstāde, kas veltīta Polijas Komandora Krusta ar Nopelna ordeņa Zvaigzni kavalierei, vienai no izcilākajām Latvijas Atmodas laikmeta personībām – Itai Marijai Kozakēvičai (1955 – 1990), kuru laikabiedri atceras kā -  

• Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, 
• Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas vadītāju, Latvijas Tautas frontes Domes un valdes locekli, 
• Latvijas Augstākās Padomes prezidija locekli, 
• LR AP cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāju – ļoti intelektuālu, atbildīgu un godprātīgu, tautas mīlētu politiķi. 

Ekspozīcija Kandavas novada muzejā sagatavojusi biedrība «Inflanty», kura cenšas, lai Itu Kozakēviču pēc nāves apbalvotu ar Triju Zvaigžņu ordeni.  Tukuma ziņas

 LNKBA - Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo Kultūras Biedrību Asociācija LNKBA

Režisores Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilma Mana brīvība, kas no 2023. gada 29. septembra bija skatāma kinoteātros visā Latvijā, stāsta par Atmodas laiku un reāliem vēsturiskiem personāžiem, bet tikpat labi – par mīlestību

"Tomēr interesanti, ka vēsturisko detaļu precizitāte, kas mākslinieku darba rezultātā veido vides ticamību un noskaņu, gluži pretēji nostrādā scenāristu darba lauciņā – pieļauju, ka sarunas piesmēķētajā Tautas frontes "štābā" ir veidotas no daudzmaz precīzi citētiem attiecīgo personu izteikumiem, bet tie sastājas atsevišķu frāžu virtenē, un kopīga saruna ar domas loģiku neveidojas. "Rajoni vēl nav pamodušies… baltiešiem jābūt spēcīgam blokam… daudzpartiju demokrātija ir Rietumu pasaules realitāte… Paulu vajag likt Ļeņingradas rajonā pret Rubiku…" – katrs sarunas dalībnieks nodeklamē savu sakāmo, kas nekādi nav saistīts ne ar iepriekšējo, ne nākamo runātāju, un kopiespaids ir visai mehānisks. Tā vien šķiet, ka mazāk pietātes pret citātiem un fotogrāfiskām līdzībām piešķirtu vairāk brīvības gan tēliem, gan darbībai." "Recenzija

Kāpēc mums šodien par to ir jārunā? 

Kad Ita Kozakēviča pēkšņi un diezgan mīklaini aizgāja, sabiedrība it kā sastinga šausmās un bailēs - "Kāpēc", Kas tagad būs?", "Ko tagad darīt?". Ita latviešiem bija 100% garants, ka nupat iegūtā politiskā, ekonomiskā un gara brīvība būs uz mūžu mūžiem, un Latvijai sāksies "ziedu laiki". Nāks atpakaļ labie laiki, kad latvieši ne tikai brīvi svinēja savus svētkus, runāja tikai savā valodā, dziedāja bez cenzūras, bet bija arī ekonomiski augoša valsts. Mēs bijām eiforijā, bet kā zināms, eiforija ir īslaicīga un pēc dzīrēm atgriežamies realitātē. Bet šajā kontekstā mēs nevaram runāt tikai par latviešiem, bet ir jāatceras visi brīvību alkstošie cilvēki Latvijā. Neaizmirsīsim, ka arī citu tautību cilvēki ar savu inteliģenci priekšgalā cēlās un stāvēja gan Baltijas ceļā, gan uz barikādēm. Ita - poliete - aiz sevis veda tūkstošus. 

Pēc viņas pāragrās nāves Latvijas politikā kaut kas salūza. Vai tas bija pārāk strauji sakuplojis zars (kā no Kulakova dziesmas), kurš no sava smaguma lūza, vai kāda nezināma spēka tikko jaušamie "jaunie vēji". Vai tomēr "vecie vēži citā kulītē" atguvās pēc neliela līdzsvara zaudēšanas?

Katru reizi, kad kāda jauna nejēdzība izskrēja pa Jēkabielas durvīm ar Šķēles un viņa cīņu biedru svētību, pilnīgi automātiski pie sevis nodomāju - ko pat to teiktu Ita Kozakēviča?

Latvijas sabiedrība absolūti nebija gatava ekonomiskām pārmaiņām - ielekt no padomju sociālisma pa taisno plaukstošajā Rietumu kapitālismā. Sākās mežonīgi meklējumi pēc jauniem autoritātes avotiem, līderiem vai sistēmām, kā arī strauja atsvešināšanās no vecajiem. Sabiedrība turpināja dzīvot jaunajās ilūzjās par "veco, labo Latvijas laiku" atgriežšanos, un dzīvo joprojām, novedot paši sevi līdz galējībām un turpinot ticēt "partiju baltmaizei", tādējādi padarot vienam otru par ienaidnieku. Vai brīvībai jāšķeļ sabiedrība, vai brīvība ir ļauna, vai brīvībai jāmaksā 10. tiesa?

Godīga politika, patiesa kalpošana tautas brīvībai...

Ita Kozakēviča bija Latvijas Ceļazvaigzne, kas diemžēl tika samalta Lielās politikas gaļas mašīnā. Viņai līdzvērtīgu tā arī 35 gadu laikā uz Latvijas politiskās skatuves nav uzradies. 

“Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai - visam pienāk reiz laiks. 

Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga. 

Absurda dzīve nevar būt mūžīga. 

Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam.”

Ita Kozakēviča

© Skarleta Mukane

Poļi Latvijā

Cik daudz un ko mēs zinām par poļu diasporu Latvijā? Mēs to varam saukt par diasporu, kas vairāk attiecas uz Latvijā dzīvojošo poļu piederībai Polijai, varam to saukt par minoritāti vai mazākumtautību, vai pat varam to saukt par imigrantiem. Poļi Latvijā ir neatņemama un nozīmīga sabiedrības daļa, kas gadsimtu gaitā ir "saaugusi" ar Latvijas kultūru, tradīcijām, valodu, tajā pašā laikā nekad neaizmirstot savas saknes.

Latvijā 2024. gadā dzīvoja aptuveni 35 674 poļu tautības iedzīvotāji, kas veido ap 1.92% no iedzīvotāju kopskaita❶, padarot poļus par ceturto lielāko etnisko minoritāti valstī pēc krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Poļu īpatsvars pēdējos gados turpina samazināties — piemēram, pērn poļu skaits saruka par 2,5%.

Gads	Latvieši (%)	Krievi (%)	Ukr. (%)	Baltkriev. (%)	Poļi (%)	Ebreji (%)	Vācieši (%)	Mazākumtautības kopā (%)
1897	68,3	12,0	—	—	3,4	7,4	6,2	~31,7
1935	76,9	8,8	0,1	1,4	2,6	4,9	3,3	~23,1
1959	62,0	26,6	1,4	2,9	2,9	1,8	0,1	~38,0
1989	52,0	34,0	3,5	4,5	2,3	0,9	0,1	~48,0
2022	62,1	24,4	3,0	3,0	2,0	0,4	0,2	~37,9
2025	63,7	~23,5	~2,5	~2,9	~1,9	~0,4	~0,2	~36,3

Lielākā poļu koncentrācija ir Daugavpilī (12,8% iedzīvotāju), Rīgā (1,7%), Jelgavā (1,6%),  Augšdaugavas novadā (10,2%) un Krāslavas novadā (5,4%).​ Latgale ir reģions ar visblīvāko poļu kopienu, īpaši Daugavpils apkārtnē.  Aptuveni 20–25% poļu Latvijā ir nepilsoņi. Tas ir augstāks īpatsvars nekā, piemēram, čigānu vai lietuviešu kopienā.

Latvijā darbojas piecas poļu izglītības iestādes — trīs vidusskolas (Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī) un divas sākumskolas (Krāslavā, Jēkabpilī).​ Aktīvi darbojas folkloras un kultūras kopas, kas popularizē poļu tradīcijas un valodu, lai gan lielā daļa jauniešu ikdienā pārsvarā lieto krievu valodu.

Vēsturiski-politiskie notikumi.

☝Livonijas valsts sabrukuma procesā, kad krievu-tatāru karaspēks iebruka Latgalē, vācu ordenis griezās pie Polijas pēc palīdzības. Toreizējā Polijas-Lietuvas valsts par to ieguva savā īpašumā Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas teritorijas. Ar 1566.gadu sākās poļu inflantu gaitas Latgalē un turpinājās cīņas ar Zviedriju, Krieviju.

☝Tādējādi poļu migrācijas aizsākumi uz Latviju ir saistāma ar Polijas – Lietuvas ūnijas (Žečpospolita 1569 – 1795) izveidošanu 1569. gadā un turpinājās, kad Pārdaugavas Livonija kļuva par abu valstu kopēju teritoriju – Infantijas vaivadiju (1621 (1667) – 1772).  

☝Poļu—krievu kara laikā (1654—1667) krievu okupētajā vaivadijas daļā 1656. gadā tika nodibināta "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija". 

Šajā laikā liela daļa vietējo iedzīvotāju bija spiesti pāriet pareizticībā vai arī tika deportēti; viņu vietā Latgalē ienāca krievu zemnieki. “šis faktors, protams, ietekmēja arī poļu minoritātes daudzumu. Taču, pēc krievu sakāves 1667. gadā Polijas-Lietuvas Sejms oficiāli nolēma šai teritorijai piešķirt kņazistes nosaukumu (tytuł księstwa).

☝Vaivadijas muižniecību (šļahtu) veidoja pārpoļotas Livonijas bruņinieku dzimtas — Tīzenhauzeni (Tiesenhausen), Felkerzāmi (Voelkersahm), Grothusi (Grotthuß), Dēnhofi (Dehnhoff), Korfi (Korff), Plāteri-Zībergi (Plater-Sieberg), Manteifeļi (Manteuffel), Rēmeri (Römer), Riki (Ryck), Moli (Mohl) un citas.

 Par pārpoļotiem latviešiem un baltkrieviem un pārlatviskotiem latviešiem runā Ē. Jēkabsons.❷

 Pēc Poļu - Zviedru kara (1629. gadā) Žečpospoļita zaudēja Vidzemi, tāpēc Latgale bija tas novads,              kur poļu ietekme bija visilgstošākā un izteiktākā.

 Poļiem bija ļoti izteikta nacionālā un valstiskā pašapziņa - daudzi Latgales poļi Latgali turpināja                uzskatīt par Polijas daļu, turklāt starpkaru periodā Latvijai bija apmēram 100 km gara robeža ar Poliju.

☝Pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gada 5. augustā Inflantijas vaivadiju anektēja Krievijas Impērija un pievienoja Pleskavas guberņai kā Daugavas provinci.Šo vēsturisko procesu rezultātā poļu migrācijas īpatsvars Latvijas austrumu teritorijā ir būtiski mainījis iedzīvotāju etnisko sastāvu un ietekmējis un aizsācis kultūras un reliģiskās tranformācijas vairāk kā 200 gadu laikā.

Starpkaru periods. 

2022. gadā pirms 100 gadiem (konkrēti 1922) tika izveidota Latvijas Poļu biedrība, kura turpina pastāvēt arī šodien; pirms 100 gadiem Latvijas Saeimā parādījās pirmais Polijas pārstāvis, jurists un advokāts Jans Viežbickis (Jan Wierzbicki) (kopumā Latvijas Saeimā 1922.–1934. gadā bija trīs poļi). Pirms 100 gadiem Latvijas teritorijā tika izdots pirmais poļu laikraksts "Głos Polski" ("Poļu Balss"), par kura galveno redaktoru kļuva Juzefs Miežviņskis (Józef Mierzwiński), vēlāk Rīgas poļu ģimnāzijas "Baštuvki" ("Basztówki") direktors. 

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā -

 darbojās poļu pamatskolas, 

 vidusskolas, kurās mācības notika poļu valodā, tika apgūta latviešu valoda;

 1924. gadā poļu skolu kopskaits ir 29 (no tām 3 - vidusskolas); 

 poļi sāka aktīvi iesaistīties latviešu kultūras dzīvē; 

 daudz poļu izcelsmes pilsoņu dienēja Latvijas armijā.

 Fakti

• Pretrunas starp 2 etniskajām grupām – lietuviešiem un poļiem ir pretnostatījums, sākoties lietuviešu nacionālajai atmodai ❸, tāpat kā starp latviešiem un vācbaltiešiem.

• 1925. gadā Latvijā dzīvoja pāri 50 tūkstošiem poļu.

• Poļu elite – muižnieki, mācītāji, fabrikanti. Poļu vidū bija uzņēmēji, bet ne tik turīgi kā vācbaltiešu vai ebreju uzņēmēji. Latvijas poļu vidū bija arī pasniedzēji Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē, Nacionālās operas mākslinieki.

• I Pasaules karš, kad poļi virzās uz savu valstiskumu. Piedalās Latvijas neatkarības cīņās.

• Aktīvi  piedalās sabiedriskajā, politiskajā dzīvē. Visvairāk Daugavpilī, Rīgā, Liepājā, mazāk Jelgavā. Ieņem vietas parlamentā pirmajos Saeimas sasaukumos.

• Latgalē poļi bija elite, tādēļ Latgales inteliģence viņus redzēja kā ienaidnieku nr. 1, līdzīgi kā lietuvieši poļus Lietuvā un latvieši vācbaltiešus Latvijā. 

• Poļu sabiedrība XX gs. ir sašķelta, tajā pašā laikā nosaka dažādu politiski nozīmīgu procesu virzību, jo piedalās dažādās sabiedrības politiskajās grupās, piem., Sociāldemokrāti, komunisti, poļu pilsonisko aprindu pārstāvji, kuri ir krasi oponenti savā starpā.

• Ir vēsturiska rakstura pretrunas ar baltkrievu etnisko minoritātes grupu 20-tajos gados par skolu  skaitu Latgalē. 

• Daudzus baltkrievu imigrantus uzskata par poļiem.

• XX gadsimta 30. gados ieradās tūkstoši, bet Latgalē vismazāk. Presē parādās negatīvas atsauces par poļiem.

• Poļu skolu skaits samazinās pēc 1934. gada sakarā ar K. Ulmaņa latviskā nacionālisma ideoloģiju. 

• 1939. gada notikumi veicina poļu palikšanu Latvijā.

• Poļu partizānu grupas II Pasules kara un pēckara laikā aktīva darbība saistībā ar pretdarbību padomju ideoloģijai.

Mīti. 

☝Poļi – muižnieki, poļi – laukstrādnieki.

Katrs atsevišķi šie mīti ir nepatiesi. Kopumā bija daļa poļu muižinieku, tai skaitā augstākminētie vācbaltu pārpoļotie mužinieki, kas pielāgojās tajā laikā pastāvošajai politiskajai varai. Arī valsts pārvalde veicināja šo poļu muižinieku skaita pieaugumu, jo katrs, kurš pārvaldes līmeņos ieņēma augstāku amatu, automātiski saucās par muižnieku, piem., tas varēja būt arī poļu mācītājs, vai latviešu lielākas saimniecības īpašnieks.

☝Polis – katolis, katolis – polis.

Reliģija poļu dzīvē bija (un vēl līdz šim ir) galvenais dzīves un kultūras pamats. Tā kā Latgales iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir ļoti dažāds, arī reliģiskās konfesijas reģionā vēsturisko procesu rezultātā ir veidojušās dažādas. 

Līdzās vecticībnieku, pareizticīgo, jūdaisma, luterāņu draudzēm katoļu īpatsvars ir vislielākais. 

Katoļu baznīcas vēsture Latgales reģionā ir ļoti sarežģīta un tā būtu jāapskata pa atsevišķiem politiskajiem periodiem. 

Katoļu baznīca apvienoja gan latviešus, gan lietuviešus, gan poļus. 

Infantijas vaivadijas periodā dievkalpojumi notika poļu valodā, tomēr pastāvēja arī konflikti starp poļu, lietuviešu, latviešu draudzēm. Tomēr, tajā laikā, kuru min Ē. Jēkabsons, t.i., kad notika poļu sacelšanās pret Krievijas impēriju 1863. gada janvārī, ir saprotams, ka reliģiskā piederība nesaistījās ar etnisko piederību. Pēc Jēkabsona teiktā latvietis sevi saistīja ar piederību reliģiskai konfesijai, nevis nacionālai. 

Liels trieciens katoļu baznīcai Latgalē bija latīņu drukas aizliegums 1965. gadā  Lietuvas, Baltkrievijas un Latgales teritorijā, kas ilga 40 gadus.❹ Tas bija Poļu sacelšanās 1863. gada janvāra sacelšanās rezultāts (īpaši pieminams Leons Plāters), kad notika nežēlīgas represijas pret poļu šļahtu Latgalē un skāra ne tikai poļu, bet arī latviešu kultūras attīstību kopumā. 

Vietas un personības

☝Poļu muižnieku dzimtas (piemēram, Plateru-Zībergu) cēla piļu kompleksus, muižas, baznīcas (Aglonas, Krāslavas) un klosterus, izmantoja Eiropas arhitektūras stilus (īpaši baroku), veidoja parkus ar retām dabas sugām.
Daugavpilī: Plāteru iela, Poļu ģimnāzija, Poļu kultūras centrs, vēsturiskās kapsētas.​
Lūznavā, Aglonā un citviet Latgalē: poļu muižnieku īpašumu piemiņa, mākslinieciskas skulptūras.​
Poļu mantojums Latvijā vēl šodien kalpo par starpkultūru sakaru tiltu, liecību par daudzveidīgu, starpetnisku Latvijas vēsturi un būtisku daļu valsts kultūras ainavā. 
Krāslava: Plateru-Zībergu pils un parks, Sv. Ludviga baznīca ar poļu baroka interjeru.​

☝ Daugavpils apkārtne ("Latvijas poļu galvaspilsēta") saistīta ar Polijas karaspēka cīņām Latvijas Brīvības cīņās, ievērojamas piemiņas vietas un kapsētas uztur vēsturisko atmiņu.​

☝ Poļi bija aktīvi valsts dzīvē – politiķi, karavīri, skolotāji, uzņēmēji. Līdz 1940. gadam viņiem bija plašas kultūras un izglītības autonomijas.

Aglonas baznīcu Latvijā no 1768. līdz 1780 cēla dominikāņu ordeņa mūki, kuri tika uzaicināti no Viļņas (Lietuvas) klostera pēc muižnieces Evas Justīnes Šostovickas iniciatīvas. Muižnieku, kas atbalstīja šo projektu (Šostovicki, Selicki u. c.), dzimtas piederēja Polijas un Lietuvas augstmaņu videi, un sākotnēji klosterī kalpoja brāļi ar galvenokārt poļu saknēm.

Vēsturiskās muižnieku dzimtas: Plateru-Zībergu ģimene (Krāslavas pils, Aglonas baznīca un citas pilis un dāvinājumi), aktīvi veicinājuši izglītību, mākslu un katoļu ticības izplatību.​❺

Ievērojamas poļu izcelsmes personības Latvijā

☝Poļu skolotāji, priesteri un sabiedriskie darbinieki veicinājuši izglītības un katoliskās ticības attīstību Latgalē.
☝Poļu sabiedriskās organizācijas, īpaši 20. gadsimtā, aktīvi piedalījās starpkultūru dialogā un integrācijas procesos.​
☝Poļu valodas un kultūras centra vadītājs Kšištofs Širšeņs reformēja polonistikas apmācības modeli Latvijas Kultūras akadēmijā.Konstance Benislavska (1747–1806) – dzejniece un literāte, viena no Latvijas poļu kultūras izveidotājām.​

Kazimirs Bujņickis (1788–1878) – rakstnieks, tulkotājs, kultūras darbinieks, īpaši nozīmīgs Latgales kultūras attīstībā.​
Janis Sozaņskis – literatūras vēsturnieks un zinātnieks, poļu zinātnes attīstības veicinātājs Latvijā.​
Vladislavs Soltāns (1870–1950) – sabiedrisks darbinieks, izglītības un kultūras veicinātājs Daugavpils apkārtnē.​
Jadviga Rapē – pazīstama poļu operdziedātāja, poļu kultūras popularizētāja Latvijā, iedvesmoja poļu valodas un kultūras centra izveidi.​
Jāzeps Dobkevičs – ilgstoši vadījis Krāslavas poļu biedrību, aktīvi uzlabojis Latgales poļu kopienas kultūras dzīvi.​

Tomēr, mūsdienu kultūras, sabiedrības un politikas telpas vērtējumā jāmin unikāla poļu izcelsmes personība - Ita Kozakeviča.

Ita Marija Kozakeviča (1955–1990) bija Latvijas poliete, viena no nozīmīgākajām Latvijas Atmodas līderēm, Latvijas Poļu savienības dibinātāja un pirmā priekšsēdētāja, sabiedriskā darbiniece, politiķe un Augstākās Padomes deputāte.

Galvenie ieguldījumi

☝Mazākumtautību tiesību aizstāve: I. Kozakeviča deva ārkārtīgi lielu ieguldījumu Latvijas poļu un citu mazākumtautību tiesību atjaunošanā pārejas procesos pēc padomju varas, veicināja kultūras un izglītības autonomiju, lika pamatus poļu izglītības atdzimšanai Latvijā.​

☝ Poļu savienības dibinātāja: Vadīja Latvijas Poļu kultūras draugu biedrību un aktīvi iesaistījās Latvijas Poļu savienības (dibināta 1988) izveidē un darbā, kā arī poļu izglītības atjaunošanas organizēšanā.​

☝Tautu foruma un Nacionālo biedrību asociācijas līdzorganizatore: Viena no 1988. gada Latvijas PSR tautu foruma un vēlākās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibinātājām.​

☝Atmodas un demokrātijas aktīviste: Izcēlās kā Latvijas Tautas frontes līdere un deputāte, kura Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā iestājās par cilvēktiesībām, brīvību, tiesiskumu un toleranci.​

☝Dauzvalodu pratēja un publiciste: Prata vismaz deviņas valodas, strādāja kā tulkotāja, žurnāliste un kultūras darbiniece.​

✍Ita Kozakevičas devums simbolizē ne tikai poļu kultūras dzīves atdzimšanu Latvijā, bet arī demokrātiskas, atvērtas un multikulturālas Latvijas sabiedrības idejas. Viņas vārdā nosaukta iela Rīgā un piemiņas plāksne, un viņa tiek uzskatīta par vienu no redzamākajām Latvijas sievietēm-izaugsmes iedvesmotājām Atmodas laikā.

❶ https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRE/IRE010/table/tableViewLayout1/

❷ Ēriks Jēkabsons ir vadošais Latvijas poļu vēstures pētnieks, kurš rakstījis grāmatu “Poļi Latvijā” (1996) un daudzus rakstus par poļu kopienas lomu Latvijas vēsturē.

❸Lietuviešu nacionālā atmoda (nacionālisma un identitātes atjaunošanās, kultūras un valodas modernizācija) jau bija aizsākusies 19. gadsimta beigās, tomēr 20. gadsimta divdesmitajos gados tā attīstījās jaunā kvalitātē, kad pēc valsts izveidošanas (1918) sāka veidoties nacionālās elites, institūcijas un kultūras dzīves infrastruktūra.

❹https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-vesture/6.-septembris.-latinu-drukas-aizliegums-lietuva-un-latgale.a73493/
❺https://www.tukums.lv/lv/jaunums/polu-muiznieku-vesturiskais-mantojums-latvija?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.perplexity.ai%2F

© Skarleta Mukane

Ieskats latviešu emigrācijas vēsturē. Fakti un cipari.

 

Laika gaitā, lai apzīmētu latviešu emigrāciju ir bijuši vairāki nosaukumi – “klaida
latvieši”, “trimdinieki”, “latviešu emigranti” un citi. Mūsdienās lieto terminu “Latvijas
diaspora”.

Latvijas diaspora aptver visus Latvijas valstspiederīgos un viņu pēctečus, kuri dzīvo ārpus Latvijas robežām. Tā ietver gan latviešus, kuri emigrējuši dažādos vēstures periodos, gan tos, kuri ir dzimuši ārpus Latvijas, bet kuriem ir latviskas saknes un saiknes ar Latviju. Terminu “diaspora”, (no grieķu διασπείρω (diaspeirō), «izkaisīšana») Latvijā agrāk lietoja, lai apzīmētu latviešu kopienu, kas izveidojās Rietumpasaulē pēc II Pasaules kara, kas pēc ArdžunaApaduraja (Ņujorkas Universitātes Mediju kultūras un komunikācijas programmas emeritētaisprofesors) klasifikācijas bija uzskatāma par «terora upuru diasporu» (diaspora of terror), taču pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas sabiedrība sastapās ar jaunām migrācijas tendencēm, kas vairs nebija balstītas uz politiskiem aspektiem, bet uz ekonomiskiem izaicinājumiem, ar kuriem sastapās Latvijas sabiedrība pēc valsts sistēmas maiņas. Šajos apstākļos izveidojās jauna diasporas forma, ko Apaduraja sauc par “cerību diasporu” (diaspora of hope).

☝Pirmo reizi latvieši pameta savu vēsturisko dzimteni Kurzemes Jēkaba valdīšanas laikā, kad tam piederēja Trinidada un Tobago salas no 1639. gada līdz 1693. gadam. Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers bija apgaismots valdnieks, kurš centās stiprināt hercogistes ekonomisko neatkarību un iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā. Hercoga mērķis bija paplašināt Kurzemi ārpus Eiropas robežām, tāpēc 1637. gadā pirmie kurzemnieku kolonisti (aptuveni 212 cilvēki) devās ceļā uz Karību jūras reģionu un mēģināja apmesties uz dzīvi Tobāgo salā, kuru viņi nosauca par Jaunkurzemi. Jau 1637. gadā pirmie 212 un 300 kolonisti 1642. gadā no Kurzemes hercogistes ieradās Tobago, kas kļuva par otrām mājām, un ko ar šodienas terminu varam nosaukt par pirmo latviešu diasporu. Eksotiskajā salā latviešu zemnieki ieguva lielāku brīvību pēc bargās dzimtbūšanas noteikumiem dzimtenē, kā arī ieveda jaunajā mītnes zemē savas tradīcijas, piem., Jāņu svinēšanu, kā arī zemkopību un amatniecību. Vēl līdz šai dienai tur ir saglabājušies latviski vietvārdi un tiek organizēti atceres pasākumi par šo notikumu.

Ideja par pieminekli kurzemnieku piemiņai Tobāgo radās E. Andersona vadītā pirmā latviešu salidojuma Tobāgo laikā 1974. gadā, kad tika atklāta piemiņas plāksne galvenās kurzemnieku apmetnes vietā. Pieminekļa celtniecību apmaksāja no Trinidadas un Tobāgo valsts līdzekļiem un trimdas latviešu ziedojumiem. (© 2025 Latvijas Nacionālais arhīvs)

☝No 1863. līdz 1897. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz četrkāršojās. Augošās

pilsētas piesaistīja ekonomiskos migrantus no citām Krievijas impērijas daļām, kā arī Vācijas

un citām Eiropas valstīm. Tajā pašā laikā ievērojams skaits latviešu pārcēlās ārpus Latvijas

teritorijas. Līdz 19. gadsimta beigām vairāk nekā 10 % no visiem etniskajiem latviešiem bija

diasporas daļa, tostarp 112 000 Krievijas impērijā (izplatījās no Latvijas tuvējām guberņām līdz pat Sibīrijai) un 35 000 dzīvoja Rietumos.

☝1913. gadā latviešu diasporas apjoms bija sasniedzis 220 000, tai skaitā 45 000 Rietumos

(galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs) – viņu vidū bija gandrīz 8 000 politisko bēgļu un

izsūtīto pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā.

☝Pēc Otrā Pasaules kara beigām latviešu bēgļi vairākus gadus pavadīja bēgļu nometnēs

Eiropā, pēc tam izceļojot uz jaunajām mītnes zemēm Amerikas Savienotajām Valstīm, Angliju

Franciju, Austrāliju, Kanādu un citām, kas kopumā sastādīja 280 000 cilvēku. Pēc kara,

uzvarētājvalstis ASV, Anglija, Francija un Krievija sadalīja Vāciju zonās, un katrā zonā ieviesa

savu administrāciju. Lai koordinētu lielo skaitu bēgļu izmitināšanu un aprūpi, (United Nations

Relief and Rehabilitation Administration) izveidoja t.s. "Displaced Persons Camps" (pārvietoto personu nometnes jeb DP nometnes). 15 1950. gadā ASV uz dzīvi bija apmetušies ap 100 000 latviešu gan lauku apvidos, gan pilsētās. Lai nezaudētu savas tradīcijas un nodotu tās nākamajām paaudzēm, pamazām tika dibinātas organizācijas, kas pulcināja latviešus vienkop. 

☝Turpretī izsūtīšana uz Sibīriju, ko veica Padomju Savienība okupētajā Latvijā, bija cilvēku piespiedu pārvietošana tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes.

Pēckara represijas skāra ap 150 000 Latvijas iedzīvotāju, to skaitā 1949. gada 25. martā uz PSRS tika deportēts 43 231cilvēks. 

☝Kopumā II Pasaules kara rezultātā Latvija zaudēja 600 000 cilvēku (neskaitot kritušos un nogalinātos).

☝Jaunās, ekonomiskās emigrācijas vilnis aizsākās 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās darba tirgus durvis visā Eiropā un citur pasaulē. Pēc CSP novērtējuma
Latvijas neto zaudējumi no emigrācijas 2000.–2014. gadā bija 246,7 tūkstoši. Migrācijas saldo kopš 2004. līdz 2023. gadam sastāda 313 554 cilvēki. Šis emigrācijas vilnis turpinās līdz šodienai, un ir sarežģīti noteikt precīzus emigrācijas apjomus.

☝Pēc Mihaila Hazana (Dr. math., ir LU ekonometrijas profesors un Bonnas Darba pētījumu institūta (IZA Institute of Labor Economics) asociētais pētnieks) aprēķiniem no 2018. gada līdz 2020.gadam pasaulē latviešu diasporas pārstāvji pārsniedz pus miljona skaita atzīmi.

© Skarleta Mukane

Presidential election in Ireland, 2025 (english version)

The Irish presidential election is a major event in the country's democracy, attracting public and media attention. To understand the basics of this process, it is important to familiarise yourself with the electoral procedure and the vote counting system. The president is given a primarily representative role, but the electoral process itself is an expression of democracy in which citizens participate directly.  In this article, I will also provide a theoretical insight into how the nomination of presidential candidates is organised, voting takes place, and how votes are counted to determine the winner. 

 *** The nomination of presidential candidates in Ireland is governed by Article 12 of the Constitution and the Presidential Elections Act. To be eligible to stand as a candidate, a person must be an Irish citizen and at least 35 years of age. A candidate can be nominated in three ways: 

1. Approval by at least 20 members of the Oireachtas (MPs or Senators), 
2. With the joint support of at least four local governments (County or City Council), 
3. Or the candidate himself - if he is a former or current president who has completed only one term of office. Nomination of candidates for local governments is carried out by a decision of the council, which must give at least three days' prior written notice to all council members. Such a decision is approved by the seal of the council and submitted to the Presidential Election Commission within a certain period. Such a nomination system provides for a balance between the involvement of political institutions and the representation of public interests, but it is sometimes criticised for being excessively restrictive, as it is difficult for independent or lesser-known candidates to gain the necessary support.  ***   Voting Procedures. All Irish citizens who are 18 years of age and registered voters have the right to vote. Voting takes place on one day (usually a Friday), and the election day is announced by the government at least 30 days in advance. It is important that the voter is registered. 
4. Online at www.checktheregister.ie using your PPSN, date of birth and Eircode. If you register online, you will also need an email address. 
5. In paper form, by completing the ERF1 form and submitting it to your local council, Garda station, library or post office. The voter receives a ballot paper listing the candidates in alphabetical order. The voter numbers the candidates in order of preference - the first choice is marked with a "1", the second with a "2" and so on. If there is only one candidate in the election, no vote takes place and that candidate automatically becomes the President-elect. *** Vote counting system. The vote counting takes place in several stages. First, the first-choice votes are counted, and the number of quotas is determined - half the number of valid ballots plus one. For example, if there are 1,000,000 valid votes, the quota is 500,001. If a candidate exceeds this quota, he is immediately declared the winner. If no candidate reaches it, the candidate with the fewest votes is eliminated, and his votes are transferred to the voter's next choice. This process is repeated until a candidate receives enough votes to reach the quota. This system of voting and counting ensures that the president is elected with majority support, while giving voters the opportunity to express a wider choice without wasting their votes on less popular candidates.

*** Candidates for the 2025 Presidential election.

1. Catherine Connolly (Independent, left-leaning) Age: 68 Profession: Former lawyer and clinical psychologist, Dáil (Parliament) Member of Parliament for Galway since 2016 Supporters: left-wing coalition (Sinn Féin, Green Party, Social Democrats) Program emphases: moral leadership, social justice, addressing the housing crisis, promoting the Irish language, maintaining Irish neutrality, and strong support for human rights (especially on the Palestinian issue) Results: Won the election by a large margin, becoming the tenth President of Ireland and the third woman to hold the office.

2. Heather Humphreys (Fine Gael, centrist) Age : 64 Profession : Heather Humphreys has served as a member of the Irish Cabinet, specifically as Minister for Social Protection and Minister for Rural and Community Development since 2020, until the 2025 presidential election. Supporters : center-right party Fine Gael Program highlights: emphasis on unity, entrepreneurship, pro-European values, traditional image of the president, experience in government Results: Winning about a quarter of the vote, she publicly congratulated Connolly on his victory.

3. Jim Gavin (Fianna Fáil, candidate) Profession: Sports manager, briefly nominated by Fianna Fáil Status: Officially withdrew before the election due to a private disagreement, but his name remained on the ballot and the votes he received were counted as the third candidate Results: received a small number of votes, with two female candidates in the lead.

This election campaign marked a shift in leadership positions to left-leaning independent candidates, while traditional parties faced public criticism of the results.

As in every election, shortly before the finale, unpleasant facts often "surface" that could influence voters' opinions about a candidate and change the election result. In these elections, each candidate faced unpleasant facts or controversies that came to the attention of the public and the media:

1. Catherine Connolly (Independent, left-leaning): Her victory was overshadowed by an exceptionally low voter turnout (around 46%) and a record number of spoiled ballots, seen as a protest against candidate selection and party politics. C. Connolly has made several public statements harshly about the EU, the US and NATO, particularly in relation to issues of war and defence funding, which has raised concerns about possible diplomatic and domestic political frictions during her presidency. Her outspoken criticism of immigration policy, as well as calls from several right-wing party supporters to spoil ballots due to the lack of another candidate, created a sense of division among voters and strong protest from the conservative electorate.
2. Heather Humphreys (Fine Gael): Humphreys was sued for defamation by left-wing politician Paul Murphy over comments he made on a television debate about a recent protest demonstration and trial, causing a stir during the election campaign. Her team had to clarify a long-standing animal welfare case (in which she was only indirectly involved), but media and comments from some officials raised concerns about the potential impact on the investigation. There was also public discussion about her previously planned but later withdrawn reform for people with disabilities, with criticism that this decision was politically motivated.
3. Jim Gavin (Fianna Fail): He unexpectedly withdrew from the election amid a public 16-year dispute with a former tenant over unpaid rent of more than €3,000. Gavin admitted to “a mistake that is out of character” and returned the money only after public scrutiny. In addition, he faced an aggressive online disinformation campaign that he called "malicious and unfounded" and registered complaints about the spread of rumours on social media. His withdrawal a few weeks before the election shocked the public – it was a rare precedent in the history of presidential elections. These nuances highlighted voter dissatisfaction, as well as public caution regarding candidates' reputations and governance transparency.

*** Catherine Connolly's victory in the Irish presidential election can be explained by a combination of several factors that directly resonated with the current public mood: Social background and personal story: She comes from a large family, emphasising the experience of an ordinary Irish family, which builds trust and creates sympathy among a wider circle of voters. This background contributed to the image of her as one of the "people".

Irish language proficiency and cultural identity: Connolly is fluent in Irish and has consistently supported the preservation of the language, which is particularly important to some voters who want to strengthen their national identity and traditions. Her presence in both languages ​​made voters feel heard.

Concreteness, clear messaging, and poise: Throughout her campaign, she delivered precise, concrete messages on social justice, housing, climate change, and peaceful neutrality that resonated with the priorities of many voters. Connolly's voice is calm and confident, creating a sense of trust and stability that is especially important in times of social and political challenge.

Transparency, anti-corruption and independence: C. Connolly is not affiliated with the major parties and positioned himself as a “people’s candidate” outside the traditional elite. Voters are tired of party infighting and corruption scandals, so they preferred an independent voice.

Ability to unite different groups in society: C. Connolly's experience in psychology and social work allowed her to speak empathetically about the interests of minorities, seniors, and the marginalised, which increased electoral diversity.

In summary: The keys to Ms Connolly's victory are empathy, concreteness, speaking in Irish, reflecting the values ​​of a simple family, independence and the ability to speak convincingly on socially important issues. It is these qualities that made voters identify with her, trust her and prefer the alternative she offered on election day.

Finally, I will mention one more important aspect of the Irish electoral system for Irish citizens living abroad. According to the Irish Nationality and Citizenship Act 1956, citizenship can be obtained by:     

☝ Automatically if the person was born in Ireland or if one of the parents was an Irish citizen at the time of birth.     

☝ With Foreign Births Registration, if the person was born outside Ireland, but one of the grandparents had Irish citizenship or was born in Ireland. Under this law, citizens living abroad with an Irish passport would automatically have the opportunity to participate in both the Irish presidential and parliamentary elections, which is currently not possible.

***Theoretical note 📌 

In this context of the image of the election winner, it is necessary to turn to Gustave Le Bon's theory of crowd psychology, so that we can evaluate whether the theory works or not in reality. Gustave Le Bon (1841–1931) was a French sociologist, physician, philosopher, and traveler, widely known as the creator of the theory of crowd psychology. He is considered one of the pioneers of social and collective psychology, whose ideas have influenced both later sociologists and political leaders. Le Bon's main work is "La psychologie des foules" (1895), or "Psychology of Crowds". In it, he explained that the personality of the individual in a crowd merges into a common "collective consciousness", where emotions dominate over rational thinking, and people become easily influenced. Le Bon believed that a new psychological entity arises in a crowd - the "collective mind", which determines people's actions. Le Bon defined a leader as a personality who possesses: strong will and belief in one's ideals - the leader must believe in what he preaches, because this belief infects the crowd with enthusiasm; Charisma and authority — a leader's words must embody a convincing emotional force that can influence those around them; a simple and symbolic form of expression — the crowd does not understand complex ideas, so the leader must create images and models that appeal emotionally; The ability to use suggestion and repetition - by repeating the same message, the leader strengthens belief and unites the masses in a common emotion. Connolly's victory in a Lebanese perspective: She embodies the “collective ideal”—a man of the people from a large family, with a concern for the problems of ordinary people that echoes Le Bon’s description of the “dream of the crowd.” Her clear, emotionally powerful messages (social justice, housing, language, independence) replace complex political debates with easily understandable slogans—which, according to Le Bon, are the basis of crowd thinking. Her poised, calm, and concrete communication builds trust and reduces tension, which in Le Bon's theory is crucial for a "leader" who embodies the collective will. The emphasis on identity and culture (Irish language, ordinary family) allows voters to identify with the candidate on an emotional level, not just rationally. In summary: Connolly was able to manage collective hopes, grievances, and identity issues with an emotionally compelling and simple message. This is largely consistent with Le Bon's insights into the crucial role of leadership, emotional influence, and symbolic speech in mass choices. Her victory shows how powerful the psychological factor still is, even in rationally conditioned elections.

Despite the fact that the new Irish president does not quite match Le Bon's theoretical prototype of a winning leader, Catherine Connolly won the vote of 63.36% of voters precisely with her "non-standard" image of a leader - to be the third woman - President of the Republic of Ireland after  Mary Robinson (1990–1997) Mary McAleese (1997–2011)

Although social differentiation is observed in modern societies, growing nationalism, which tends to adopt the characteristics characteristic of the pre-World War II era - namely, a pronounced "us versus them" mindset, an emphasis on ethnic identities, collective solidarity based on tradition, language and symbols, which can lead to societal polarisation, exclusion and sometimes even political radicalisation, is actually a societal reaction to rapid social change processes, which often create insecurity about the future, a sense of threat to local culture and a desire to protect their traditional values. This reaction often manifests itself in resistance to external influences - government reforms, the interests of multinational corporations, migration flows and economic decisions that are perceived as threats to collective identity and social stability. The election of Catherine Connolly as the new President of Ireland symbolises the public's desire for authenticity, empathy and unity, giving hope for a more inclusive, fair and socially responsible future for the country.