Peripetijas ap Stambulas konvenciju

☝Latvijas sabiedrību patreiz ir pamatīgi saviļņojusi Stambulas konvencijas denonsēšanas ideja, kas Saeimā šajās dienās tiek virzīta steidzamības kārtā. Šī ir kārtējā stikla lauska sabiedrības šķelšanās procesā. Sabiedrība jau tā ir fragmentējusies inflācijas, sociālās labklājības lejupslīdes, krievu valodas, imigrantu un Ukrainas kara diskusiju katlā. Kas gan visai šai Stambulas konvencijas "operai" libretā ir rakstīts?

Virspusējie argumenti no politiķu puses (virspusēji tādēļ, ka ir maz ticams, ka partijas, kas patiesībā nav nekādi draugi, pēkšņi apskaujas, sarokojas un saka: "Hei, kolēģi, mums jādzīvo draudzīgi un jādomā par tautu! Šī konvencija apdraud tautas vērtības! Ejam ārā!"):

Argumentācija	Iemesli
Neefektivitāte	"Konvencija nestrādā", nav rezultātu vardarbības jomā
Vietējais tiesiskais regulējums	Latvijas likumi jau pietiekami aizsargā
Juridiskas pretrunas	Neatbilst Satversmei, "strupceļš"
Ideoloģijas un vērtību apdraudējums	Apdraud tradicionālo ģimeni, "uzspiesta ideoloģija"
Suverenitāte un kontroles saglabāšana	Latvija pati lemj par saviem likumiem

Konvencijas aizstāvju argumenti (turpretī, konvencijas aizstāvju argumenti mums sūta dramatisku vēstījumu - "Ja mēs izstāsimies no Stambulas konvencijas, tad Latvijā sāksies nekontrolējama vardarbība ģimenēs, ar ko mūsu pašu likumdošana netiks galā. Tikai pateicoties konvencijai, šos divus gadus mūsu sievietes ir kaut cik aizsargātas! Ja Latvija izstāsies no Stambulas konvencijas, tad ES uzliks "Tādus sodus, tāādus sodus!" *Gluži kā no Vella kalpiem):

Argumentācija	Iemesli
Cilvēktiesības, aizsardzība	Stambulas konvencija nodrošina reālu sieviešu un ģimeņu aizsardzību
Eiropas reputācija	Grauj solidaritāti, sūta bīstamu signālu Eiropai
Juridiskais pamatojums	Vājina uzraudzības, zaudē interpretatīvu atrunu
Sabiedrības viedoklis	Sabiedrības vairākums (pēc protestiem) neatbalsta izstāšanos

Ratificēšana
Lai gan Latvija konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, taču debates par ratifikāciju notika vairākos Saeimas sasaukumos, līdz 2023. gada 30. novembrī tika pieņemts galīgais lēmums. Lēmums par ratifikāciju tika pieņemts ar īpašu atrunu, ka Latvija konvenciju piemēros atbilstoši Satversmes vērtībām, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, līdztiesību un ģimenes tiesību aizsardzību.
Denonsēšana
Stambulas konvencijas atcelšanas ierosinājumu Latvijā 2025. gadā iniciēja opozīcijas partija "Latvija pirmajā vietā" (LPV), kam pievienojās arī Nacionālā apvienība (NA), Apvienotais saraksts (AS) un "Stabilitātei", kā arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) no valdošās koalīcijas. Likumprojektu oficiāli iesniedza LPV frakcija, to parakstīja arī virkne citu deputātu no NA un AS, kuri argumentēja, ka konvencija sašķeļ sabiedrību, neefektīvi risina vardarbības jautājumus un veicina ideoloģisku uzspiešanu.

Iniciators/Atbalstītājs	Partija/Frakcija	Argumentācija
LPV (Latvija pirmajā vietā)	Opozīcija	Konvencija "nestrādā", šķeļ sabiedrību
Nacionālā apvienība (NA)	Opozīcija	Vērtību aizsardzība
Apvienotais saraksts (AS)	Opozīcija	Atbalsts alternatīvai deklarācijai
Stabilitātei	Opozīcija	Kritika par konvencijas interpretāciju
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS)	Valdošā koalīcija	Daļa deputātu atbalstīja likumprojektu

Šī iniciatīva un tās argumentācija šķeļ gan politiku, gan sabiedrību, izraisot diskusijas par vērtībām, Eiropas saistībām un upuru aizsardzību.

☝Jautājums visā šajā jezgā ir - kam tas ir izdevīgi? Vai tas ir priekšvēlēšanu triks un popularitātes spodrināšana? Vai tā ir naudas piesaistes iespēja? 

Es neiedziļināšos Latvijas politikas netīrajā "veļas baļļā", bet skaidrs ir viens - uz Latvijas politiskās skatuves notiek totāla manipulācija ar sabiedrību, populisma ārijas un neviennozīmīga Latvijas jauniešu nenobriedušo prātu deformēšana.

Strīda ābols šajā "lugā" ir sensitīvie termini: 

Stambulas konvencijas 3. pants, kurā ir definēti galvenie termini, konkrēti: 
"dzimums": nozīmē " sociāli konstruētas lomas, uzvedību, aktivitātes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par piemērotām sievietēm un vīriešiem"("gender": means "the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men)."

4. pants aizliedz vairākus diskriminācijas veidus, norādot: "Puses īsteno šīs konvencijas noteikumus, jo īpaši pasākumus cietušo tiesību aizsardzībai, bez diskriminācijas jebkāda veida dēļ, piemēram, dzimtes, dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, politisko vai citu uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistībā ar nacionālo minoritāti, dzimtas īpašumu. orientāciju, dzimuma identitāti, vecumu, veselības stāvokli, invaliditāti, ģimenes stāvokli, migranta vai bēgļa statusu vai citu statusu."

☝Latvijas sabiedrība, kā ļoti konservatīva, asi uztver augstāk minētos terminus, kas saistās ar empātijas un tolerances pievienotām vērtībām kā, piemēram, citāda orientācija, dzimuma identittātes maiņa, tajā pašā laikā jauniešus tas aizrauj, jo tas ir kaut kas jauns, un ne īpaši akceptēts, tāpēc vēl jo vairāk - vilinošs un izaicinošs.

Praida gājienos un nesenajos protestos mēs redzam šīs "citādās orientācijas" manifestu. Vai viņi visi ir tie "savādie", vai varbūt liela daļa tajos piedalās kā karnevālā? Maz ticams, ka tie, kas patiešām ir piedzimuši ne tajā ķermenī, šādos pasākumos ne īpaši piedalās. Vai šie pasākumi vairāk nav kā jauniešu pašapliecināšanās, uzmanības piesaistīšana un socializēšanās iespēja realitātē, izkāpjot no virtuālās zonas?

Uz to var skatīties arī kā uz lomu spēlēm. Skolas laikā mēs pārģerbāmies par dažādiem tēliem - no vāverēm līdz Sniegbaltītēm - un atdarinājām viņu uzvedību. Tas tik tiešām bija jautri un izzinoši. Tomēr, ne jau tādēļ kādam prātā ienāca mainīt dzimuma identitāti. Nebija tādas informācijas un idejas, kā tas ir šodien, sākot ar mūzikas "zvaigznēm" popmūzikā līdz pat Eirovīzijas šoviem. Mūsdienās, jauniešiem pieņemot lomu spēles kā dzīvesveidu un demonstratīvu pozīciju, šī tendence varētu liecināt vai nu par neizdzīvotu bērnību, kas ir bijusi kādu apstākļu dēļ aptumšota, vai iestrēgšanu noteiktā pirms-pieaugušā vecumā, kad personības attīstība,  kaut kādu fizioloģisku iemeslu dēļ apstājas.

Alternatīva 👉 Varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Iespējams, ka mums ir par daudz sēru un piemiņas dienas, bet par maz karnevālu? 

***Teorētiskā piezīme 📌 

Atgriežoties pie konvencijas "lugas", nevaram aizmirst par režisoriem un viņu profesionālismu pūļa pārvaldībā. 

Franču sociologs Gustavs Le Bon (Gustave Le Bon, 1841–1931), visplašāk pazīstams ar savu darbu par pūļa psiholoģiju. Le Bons uzsver, ka pūlis spēj radīt vai stiprināt politisku motivētu ietekmi, ko veido partiju vai līderu manipulācijas ar emocionālu reakciju uzplūdu. 

Galvenie punkti:

Emociju mobilizēšana: līderi cenšas provocēt spēcīgas jūtas—dusmas, bailes, lepnumu—lai aktivizētu pūli un liktu tai rīkoties ārpus racionāliem argumentiem.
Pārveidošana par vienotu kopumu: līderi izmanto vienkāršas, skaidras frāzes un mītiskas narratīvas, kas ļauj pūlim apvienoties ap konkrētu politisku mērķi vai rīcību, pat ja tas pretināk loģiskajam.
Atbildības sašķobīšana: pūlis ar līdera palīdzību zaudē individuālo atbildību; cilvēki domā, ka “pūlis–es” ir vienots, kas atvieglo ārēju ierosinājumu pieņemšanu (piemēram, pieņem lēmumu, kuru individuāli viņi neatbalstītu).
Konformitāte un šaurā izvēle: līderi izmanto sociālo spiedienu, baidoties no atstāšanas vai noraidīšanas, lai iegūtu atbalstu un uzticību; tiek izslēgti pretinieku viedokļi vai nopietni alternatīvi skatījumi.
Simboli un ritualizēta retorika: izmanto simbolus, himnas vai citas dziesmas, karogus, kā arī vienkāršus, atkārtojamus saukļus, kas atgādina “vienoti līdzīgā domāšanā” un stiprina uzticību vadītājam/partijai.

Le Bons pūli raksturoja kā kolektīvo psiholoģisko fenomenu, kurā individuālās personīgās atšķirības pazūd un cilvēki pārņem kolektīva noskaņu un spēju rīkoties kā vienots vienums. 
Galvenie aspekti:
Emociju dominēšana: pūlis tiek vadīts ar spēcīgām emocijām (dusmas, bailes, aizrautība), nevis ar racionāliem argumentiem.
Ievainojama rīcība: cilvēku drosmes un rīcības kvalitāte samazinās; pūlis var rīkoties ārpus individuālām morāles normām.
Pārmērīga konformitāte: grupu normas un sociālie spiedieni ietekmē indivīdu rīcību, atbalstot kopēju uzvedību, pat ja individuāli viņi to neuzskatītu par pareizu.
Anonimitāte: pūlī cilvēki jūtas anonīmi, kas samazina pašizpausmes bailes un veicina riskantāku vai ekstrēmistisku rīcību.
Spēcīga emocionāla simulācija: parādās „kolektīvā psihe,” uzskati un ķermeņa valodas noskaņas kalpo kā atbalsta pamats..
Histērija un adrenalīns: pūļa dinamiku veicina īpašas psiholoģiskas motivācijas, piemēram, ātra lēmumu pieņemšana, kuras individuāli varētu tikt apsvērtas rūpīgi.

Individuālā apziņa pazūd: cilvēki pūlī zaudē savu personisko atbildību un domāšanu, kļūst pakļauti grupas impulsiem.

👀 Saeimas vairākums 2025. gada 30. oktobrī, pēc 13 stundu ilgām debatēm atbalstīja Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvencijas. Tādējādi Latvija ir pirmā Eiropas Savienības valsts, kas pieņēmusi šādu lēmumu.

☝Kas ir šie politisko lugu "režisori"? 

Jautājumi mācībai nākotnē -

Vai viņi ir stiprāki par indivīda kritisko domāšanu? 

Vai mēs gribam būt pūlis, vai indivīds? 

Uz šiem jautājumiem katram ir jāatbild, pirmkārt, pašam sev. 

© Skarleta Mukane

Ita Kozakeviča - viens no Latvijas brīvības simboliem

Ita Marija Kozakēviča (1955. gada 3. jūlijs — 1990. gada 28. oktobris) bija 
Latvijas poļu filoloģe, žurnāliste, sabiedriska darbiniece un politiķe.

Viņa piedzima Kozakēviču (Kazakeviču) ģimenē, kas pēc 1863. gada sacelšanās saistīja savu likteni ar Latviju. Viņas tēvs Ježijs bija polis, bet māte Rita – latviete. No 1962. līdz 1974. gadam Ita mācījās franču valodas Anrī Barbisa vidusskolā Rīgā. Izglītību turpina Latvijas Valsts universitātē Franču studiju un franču literatūras fakultātē (1974–1981).

1989. gadā Ita Kozakēviča atvēra pirmās poļu klases Latvijā, kas padomju laikā bija slēgtas. 1930./1931. mācību gadā Latvijā darbojās pat 49 poļu skolas un ģimnāzijas, pat vēl vairāk, Latvijas skolās ir mācījušies trīs nākošie Polijas prezidenti:  

Gābriels Narutovičs Liepājā, Staņislavs Vojtehovskis Jelgavā un Ignacijs Moscickis Rīgā. 

 Ita Kozakēviča – sieviete, kas pati sevi primāri uzskatīja par polieti, taču dedzīgi aizstāvēja latviešu, kā pamatnācijas, pastāvēšanas tiesības. Šis ir stāsts par sievietes likteni un izvēlēm, kas viņai jāizdara starp politiskajiem ideāliem un ģimeni, starp pienākumiem un mīlestību, starp piedošanu un savu iekšējo pārliecību.

Pēc goda titula «Sieviete Latvija 90» saņemšanas Itas Kozakevičas tēls ļaužu atmiņā simbolizē tīrus, neaptraipītus Atmodas ideālus, personificē godīgu politiku, patiesu kalpošanu tautas brīvībai.

Ita Kozakeviča un viņas laika biedri piemin...

Itas Kozakēvičas piemiņai 2004. g. latviešu dzejnieks Armands Melnalksnis ir uzrakstījis grāmatu «Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakēvičas laiks», kuras tulkojums 2007. gadā iznāca Polijā.

Ar šādu nosaukumu 2008. gada 5. jūnijā Kandavas novada muzejā tika atvērta ceļojoša fotoizstāde, kas veltīta Polijas Komandora Krusta ar Nopelna ordeņa Zvaigzni kavalierei, vienai no izcilākajām Latvijas Atmodas laikmeta personībām – Itai Marijai Kozakēvičai (1955 – 1990), kuru laikabiedri atceras kā -  

• Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, 
• Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas vadītāju, Latvijas Tautas frontes Domes un valdes locekli, 
• Latvijas Augstākās Padomes prezidija locekli, 
• LR AP cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāju – ļoti intelektuālu, atbildīgu un godprātīgu, tautas mīlētu politiķi. 

Ekspozīcija Kandavas novada muzejā sagatavojusi biedrība «Inflanty», kura cenšas, lai Itu Kozakēviču pēc nāves apbalvotu ar Triju Zvaigžņu ordeni.  Tukuma ziņas

 LNKBA - Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo Kultūras Biedrību Asociācija LNKBA

Režisores Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilma Mana brīvība, kas no 2023. gada 29. septembra bija skatāma kinoteātros visā Latvijā, stāsta par Atmodas laiku un reāliem vēsturiskiem personāžiem, bet tikpat labi – par mīlestību

"Tomēr interesanti, ka vēsturisko detaļu precizitāte, kas mākslinieku darba rezultātā veido vides ticamību un noskaņu, gluži pretēji nostrādā scenāristu darba lauciņā – pieļauju, ka sarunas piesmēķētajā Tautas frontes "štābā" ir veidotas no daudzmaz precīzi citētiem attiecīgo personu izteikumiem, bet tie sastājas atsevišķu frāžu virtenē, un kopīga saruna ar domas loģiku neveidojas. "Rajoni vēl nav pamodušies… baltiešiem jābūt spēcīgam blokam… daudzpartiju demokrātija ir Rietumu pasaules realitāte… Paulu vajag likt Ļeņingradas rajonā pret Rubiku…" – katrs sarunas dalībnieks nodeklamē savu sakāmo, kas nekādi nav saistīts ne ar iepriekšējo, ne nākamo runātāju, un kopiespaids ir visai mehānisks. Tā vien šķiet, ka mazāk pietātes pret citātiem un fotogrāfiskām līdzībām piešķirtu vairāk brīvības gan tēliem, gan darbībai." "Recenzija

Kāpēc mums šodien par to ir jārunā? 

Kad Ita Kozakēviča pēkšņi un diezgan mīklaini aizgāja, sabiedrība it kā sastinga šausmās un bailēs - "Kāpēc", Kas tagad būs?", "Ko tagad darīt?". Ita latviešiem bija 100% garants, ka nupat iegūtā politiskā, ekonomiskā un gara brīvība būs uz mūžu mūžiem, un Latvijai sāksies "ziedu laiki". Nāks atpakaļ labie laiki, kad latvieši ne tikai brīvi svinēja savus svētkus, runāja tikai savā valodā, dziedāja bez cenzūras, bet bija arī ekonomiski augoša valsts. Mēs bijām eiforijā, bet kā zināms, eiforija ir īslaicīga un pēc dzīrēm atgriežamies realitātē. Bet šajā kontekstā mēs nevaram runāt tikai par latviešiem, bet ir jāatceras visi brīvību alkstošie cilvēki Latvijā. Neaizmirsīsim, ka arī citu tautību cilvēki ar savu inteliģenci priekšgalā cēlās un stāvēja gan Baltijas ceļā, gan uz barikādēm. Ita - poliete - aiz sevis veda tūkstošus. 

Pēc viņas pāragrās nāves Latvijas politikā kaut kas salūza. Vai tas bija pārāk strauji sakuplojis zars (kā no Kulakova dziesmas), kurš no sava smaguma lūza, vai kāda nezināma spēka tikko jaušamie "jaunie vēji". Vai tomēr "vecie vēži citā kulītē" atguvās pēc neliela līdzsvara zaudēšanas?

Katru reizi, kad kāda jauna nejēdzība izskrēja pa Jēkabielas durvīm ar Šķēles un viņa cīņu biedru svētību, pilnīgi automātiski pie sevis nodomāju - ko pat to teiktu Ita Kozakēviča?

Latvijas sabiedrība absolūti nebija gatava ekonomiskām pārmaiņām - ielekt no padomju sociālisma pa taisno plaukstošajā Rietumu kapitālismā. Sākās mežonīgi meklējumi pēc jauniem autoritātes avotiem, līderiem vai sistēmām, kā arī strauja atsvešināšanās no vecajiem. Sabiedrība turpināja dzīvot jaunajās ilūzjās par "veco, labo Latvijas laiku" atgriežšanos, un dzīvo joprojām, novedot paši sevi līdz galējībām un turpinot ticēt "partiju baltmaizei", tādējādi padarot vienam otru par ienaidnieku. Vai brīvībai jāšķeļ sabiedrība, vai brīvība ir ļauna, vai brīvībai jāmaksā 10. tiesa?

Godīga politika, patiesa kalpošana tautas brīvībai...

Ita Kozakēviča bija Latvijas Ceļazvaigzne, kas diemžēl tika samalta Lielās politikas gaļas mašīnā. Viņai līdzvērtīgu tā arī 35 gadu laikā uz Latvijas politiskās skatuves nav uzradies. 

“Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai - visam pienāk reiz laiks. 

Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga. 

Absurda dzīve nevar būt mūžīga. 

Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam.”

Ita Kozakēviča

© Skarleta Mukane

Poļi Latvijā

Cik daudz un ko mēs zinām par poļu diasporu Latvijā? Mēs to varam saukt par diasporu, kas vairāk attiecas uz Latvijā dzīvojošo poļu piederībai Polijai, varam to saukt par minoritāti vai mazākumtautību, vai pat varam to saukt par imigrantiem. Poļi Latvijā ir neatņemama un nozīmīga sabiedrības daļa, kas gadsimtu gaitā ir "saaugusi" ar Latvijas kultūru, tradīcijām, valodu, tajā pašā laikā nekad neaizmirstot savas saknes.

Latvijā 2024. gadā dzīvoja aptuveni 35 674 poļu tautības iedzīvotāji, kas veido ap 1.92% no iedzīvotāju kopskaita❶, padarot poļus par ceturto lielāko etnisko minoritāti valstī pēc krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Poļu īpatsvars pēdējos gados turpina samazināties — piemēram, pērn poļu skaits saruka par 2,5%.

Gads	Latvieši (%)	Krievi (%)	Ukr. (%)	Baltkriev. (%)	Poļi (%)	Ebreji (%)	Vācieši (%)	Mazākumtautības kopā (%)
1897	68,3	12,0	—	—	3,4	7,4	6,2	~31,7
1935	76,9	8,8	0,1	1,4	2,6	4,9	3,3	~23,1
1959	62,0	26,6	1,4	2,9	2,9	1,8	0,1	~38,0
1989	52,0	34,0	3,5	4,5	2,3	0,9	0,1	~48,0
2022	62,1	24,4	3,0	3,0	2,0	0,4	0,2	~37,9
2025	63,7	~23,5	~2,5	~2,9	~1,9	~0,4	~0,2	~36,3

Lielākā poļu koncentrācija ir Daugavpilī (12,8% iedzīvotāju), Rīgā (1,7%), Jelgavā (1,6%),  Augšdaugavas novadā (10,2%) un Krāslavas novadā (5,4%).​ Latgale ir reģions ar visblīvāko poļu kopienu, īpaši Daugavpils apkārtnē.  Aptuveni 20–25% poļu Latvijā ir nepilsoņi. Tas ir augstāks īpatsvars nekā, piemēram, čigānu vai lietuviešu kopienā.

Latvijā darbojas piecas poļu izglītības iestādes — trīs vidusskolas (Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī) un divas sākumskolas (Krāslavā, Jēkabpilī).​ Aktīvi darbojas folkloras un kultūras kopas, kas popularizē poļu tradīcijas un valodu, lai gan lielā daļa jauniešu ikdienā pārsvarā lieto krievu valodu.

Vēsturiski-politiskie notikumi.

☝Livonijas valsts sabrukuma procesā, kad krievu-tatāru karaspēks iebruka Latgalē, vācu ordenis griezās pie Polijas pēc palīdzības. Toreizējā Polijas-Lietuvas valsts par to ieguva savā īpašumā Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas teritorijas. Ar 1566.gadu sākās poļu inflantu gaitas Latgalē un turpinājās cīņas ar Zviedriju, Krieviju.

☝Tādējādi poļu migrācijas aizsākumi uz Latviju ir saistāma ar Polijas – Lietuvas ūnijas (Žečpospolita 1569 – 1795) izveidošanu 1569. gadā un turpinājās, kad Pārdaugavas Livonija kļuva par abu valstu kopēju teritoriju – Infantijas vaivadiju (1621 (1667) – 1772).  

☝Poļu—krievu kara laikā (1654—1667) krievu okupētajā vaivadijas daļā 1656. gadā tika nodibināta "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija". 

Šajā laikā liela daļa vietējo iedzīvotāju bija spiesti pāriet pareizticībā vai arī tika deportēti; viņu vietā Latgalē ienāca krievu zemnieki. “šis faktors, protams, ietekmēja arī poļu minoritātes daudzumu. Taču, pēc krievu sakāves 1667. gadā Polijas-Lietuvas Sejms oficiāli nolēma šai teritorijai piešķirt kņazistes nosaukumu (tytuł księstwa).

☝Vaivadijas muižniecību (šļahtu) veidoja pārpoļotas Livonijas bruņinieku dzimtas — Tīzenhauzeni (Tiesenhausen), Felkerzāmi (Voelkersahm), Grothusi (Grotthuß), Dēnhofi (Dehnhoff), Korfi (Korff), Plāteri-Zībergi (Plater-Sieberg), Manteifeļi (Manteuffel), Rēmeri (Römer), Riki (Ryck), Moli (Mohl) un citas.

 Par pārpoļotiem latviešiem un baltkrieviem un pārlatviskotiem latviešiem runā Ē. Jēkabsons.❷

 Pēc Poļu - Zviedru kara (1629. gadā) Žečpospoļita zaudēja Vidzemi, tāpēc Latgale bija tas novads,              kur poļu ietekme bija visilgstošākā un izteiktākā.

 Poļiem bija ļoti izteikta nacionālā un valstiskā pašapziņa - daudzi Latgales poļi Latgali turpināja                uzskatīt par Polijas daļu, turklāt starpkaru periodā Latvijai bija apmēram 100 km gara robeža ar Poliju.

☝Pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gada 5. augustā Inflantijas vaivadiju anektēja Krievijas Impērija un pievienoja Pleskavas guberņai kā Daugavas provinci.Šo vēsturisko procesu rezultātā poļu migrācijas īpatsvars Latvijas austrumu teritorijā ir būtiski mainījis iedzīvotāju etnisko sastāvu un ietekmējis un aizsācis kultūras un reliģiskās tranformācijas vairāk kā 200 gadu laikā.

Starpkaru periods. 

2022. gadā pirms 100 gadiem (konkrēti 1922) tika izveidota Latvijas Poļu biedrība, kura turpina pastāvēt arī šodien; pirms 100 gadiem Latvijas Saeimā parādījās pirmais Polijas pārstāvis, jurists un advokāts Jans Viežbickis (Jan Wierzbicki) (kopumā Latvijas Saeimā 1922.–1934. gadā bija trīs poļi). Pirms 100 gadiem Latvijas teritorijā tika izdots pirmais poļu laikraksts "Głos Polski" ("Poļu Balss"), par kura galveno redaktoru kļuva Juzefs Miežviņskis (Józef Mierzwiński), vēlāk Rīgas poļu ģimnāzijas "Baštuvki" ("Basztówki") direktors. 

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā -

 darbojās poļu pamatskolas, 

 vidusskolas, kurās mācības notika poļu valodā, tika apgūta latviešu valoda;

 1924. gadā poļu skolu kopskaits ir 29 (no tām 3 - vidusskolas); 

 poļi sāka aktīvi iesaistīties latviešu kultūras dzīvē; 

 daudz poļu izcelsmes pilsoņu dienēja Latvijas armijā.

 Fakti

• Pretrunas starp 2 etniskajām grupām – lietuviešiem un poļiem ir pretnostatījums, sākoties lietuviešu nacionālajai atmodai ❸, tāpat kā starp latviešiem un vācbaltiešiem.

• 1925. gadā Latvijā dzīvoja pāri 50 tūkstošiem poļu.

• Poļu elite – muižnieki, mācītāji, fabrikanti. Poļu vidū bija uzņēmēji, bet ne tik turīgi kā vācbaltiešu vai ebreju uzņēmēji. Latvijas poļu vidū bija arī pasniedzēji Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē, Nacionālās operas mākslinieki.

• I Pasaules karš, kad poļi virzās uz savu valstiskumu. Piedalās Latvijas neatkarības cīņās.

• Aktīvi  piedalās sabiedriskajā, politiskajā dzīvē. Visvairāk Daugavpilī, Rīgā, Liepājā, mazāk Jelgavā. Ieņem vietas parlamentā pirmajos Saeimas sasaukumos.

• Latgalē poļi bija elite, tādēļ Latgales inteliģence viņus redzēja kā ienaidnieku nr. 1, līdzīgi kā lietuvieši poļus Lietuvā un latvieši vācbaltiešus Latvijā. 

• Poļu sabiedrība XX gs. ir sašķelta, tajā pašā laikā nosaka dažādu politiski nozīmīgu procesu virzību, jo piedalās dažādās sabiedrības politiskajās grupās, piem., Sociāldemokrāti, komunisti, poļu pilsonisko aprindu pārstāvji, kuri ir krasi oponenti savā starpā.

• Ir vēsturiska rakstura pretrunas ar baltkrievu etnisko minoritātes grupu 20-tajos gados par skolu  skaitu Latgalē. 

• Daudzus baltkrievu imigrantus uzskata par poļiem.

• XX gadsimta 30. gados ieradās tūkstoši, bet Latgalē vismazāk. Presē parādās negatīvas atsauces par poļiem.

• Poļu skolu skaits samazinās pēc 1934. gada sakarā ar K. Ulmaņa latviskā nacionālisma ideoloģiju. 

• 1939. gada notikumi veicina poļu palikšanu Latvijā.

• Poļu partizānu grupas II Pasules kara un pēckara laikā aktīva darbība saistībā ar pretdarbību padomju ideoloģijai.

Mīti. 

☝Poļi – muižnieki, poļi – laukstrādnieki.

Katrs atsevišķi šie mīti ir nepatiesi. Kopumā bija daļa poļu muižinieku, tai skaitā augstākminētie vācbaltu pārpoļotie mužinieki, kas pielāgojās tajā laikā pastāvošajai politiskajai varai. Arī valsts pārvalde veicināja šo poļu muižinieku skaita pieaugumu, jo katrs, kurš pārvaldes līmeņos ieņēma augstāku amatu, automātiski saucās par muižnieku, piem., tas varēja būt arī poļu mācītājs, vai latviešu lielākas saimniecības īpašnieks.

☝Polis – katolis, katolis – polis.

Reliģija poļu dzīvē bija (un vēl līdz šim ir) galvenais dzīves un kultūras pamats. Tā kā Latgales iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir ļoti dažāds, arī reliģiskās konfesijas reģionā vēsturisko procesu rezultātā ir veidojušās dažādas. 

Līdzās vecticībnieku, pareizticīgo, jūdaisma, luterāņu draudzēm katoļu īpatsvars ir vislielākais. 

Katoļu baznīcas vēsture Latgales reģionā ir ļoti sarežģīta un tā būtu jāapskata pa atsevišķiem politiskajiem periodiem. 

Katoļu baznīca apvienoja gan latviešus, gan lietuviešus, gan poļus. 

Infantijas vaivadijas periodā dievkalpojumi notika poļu valodā, tomēr pastāvēja arī konflikti starp poļu, lietuviešu, latviešu draudzēm. Tomēr, tajā laikā, kuru min Ē. Jēkabsons, t.i., kad notika poļu sacelšanās pret Krievijas impēriju 1863. gada janvārī, ir saprotams, ka reliģiskā piederība nesaistījās ar etnisko piederību. Pēc Jēkabsona teiktā latvietis sevi saistīja ar piederību reliģiskai konfesijai, nevis nacionālai. 

Liels trieciens katoļu baznīcai Latgalē bija latīņu drukas aizliegums 1965. gadā  Lietuvas, Baltkrievijas un Latgales teritorijā, kas ilga 40 gadus.❹ Tas bija Poļu sacelšanās 1863. gada janvāra sacelšanās rezultāts (īpaši pieminams Leons Plāters), kad notika nežēlīgas represijas pret poļu šļahtu Latgalē un skāra ne tikai poļu, bet arī latviešu kultūras attīstību kopumā. 

Vietas un personības

☝Poļu muižnieku dzimtas (piemēram, Plateru-Zībergu) cēla piļu kompleksus, muižas, baznīcas (Aglonas, Krāslavas) un klosterus, izmantoja Eiropas arhitektūras stilus (īpaši baroku), veidoja parkus ar retām dabas sugām.
Daugavpilī: Plāteru iela, Poļu ģimnāzija, Poļu kultūras centrs, vēsturiskās kapsētas.​
Lūznavā, Aglonā un citviet Latgalē: poļu muižnieku īpašumu piemiņa, mākslinieciskas skulptūras.​
Poļu mantojums Latvijā vēl šodien kalpo par starpkultūru sakaru tiltu, liecību par daudzveidīgu, starpetnisku Latvijas vēsturi un būtisku daļu valsts kultūras ainavā. 
Krāslava: Plateru-Zībergu pils un parks, Sv. Ludviga baznīca ar poļu baroka interjeru.​

☝ Daugavpils apkārtne ("Latvijas poļu galvaspilsēta") saistīta ar Polijas karaspēka cīņām Latvijas Brīvības cīņās, ievērojamas piemiņas vietas un kapsētas uztur vēsturisko atmiņu.​

☝ Poļi bija aktīvi valsts dzīvē – politiķi, karavīri, skolotāji, uzņēmēji. Līdz 1940. gadam viņiem bija plašas kultūras un izglītības autonomijas.

Aglonas baznīcu Latvijā no 1768. līdz 1780 cēla dominikāņu ordeņa mūki, kuri tika uzaicināti no Viļņas (Lietuvas) klostera pēc muižnieces Evas Justīnes Šostovickas iniciatīvas. Muižnieku, kas atbalstīja šo projektu (Šostovicki, Selicki u. c.), dzimtas piederēja Polijas un Lietuvas augstmaņu videi, un sākotnēji klosterī kalpoja brāļi ar galvenokārt poļu saknēm.

Vēsturiskās muižnieku dzimtas: Plateru-Zībergu ģimene (Krāslavas pils, Aglonas baznīca un citas pilis un dāvinājumi), aktīvi veicinājuši izglītību, mākslu un katoļu ticības izplatību.​❺

Ievērojamas poļu izcelsmes personības Latvijā

☝Poļu skolotāji, priesteri un sabiedriskie darbinieki veicinājuši izglītības un katoliskās ticības attīstību Latgalē.
☝Poļu sabiedriskās organizācijas, īpaši 20. gadsimtā, aktīvi piedalījās starpkultūru dialogā un integrācijas procesos.​
☝Poļu valodas un kultūras centra vadītājs Kšištofs Širšeņs reformēja polonistikas apmācības modeli Latvijas Kultūras akadēmijā.Konstance Benislavska (1747–1806) – dzejniece un literāte, viena no Latvijas poļu kultūras izveidotājām.​

Kazimirs Bujņickis (1788–1878) – rakstnieks, tulkotājs, kultūras darbinieks, īpaši nozīmīgs Latgales kultūras attīstībā.​
Janis Sozaņskis – literatūras vēsturnieks un zinātnieks, poļu zinātnes attīstības veicinātājs Latvijā.​
Vladislavs Soltāns (1870–1950) – sabiedrisks darbinieks, izglītības un kultūras veicinātājs Daugavpils apkārtnē.​
Jadviga Rapē – pazīstama poļu operdziedātāja, poļu kultūras popularizētāja Latvijā, iedvesmoja poļu valodas un kultūras centra izveidi.​
Jāzeps Dobkevičs – ilgstoši vadījis Krāslavas poļu biedrību, aktīvi uzlabojis Latgales poļu kopienas kultūras dzīvi.​

Tomēr, mūsdienu kultūras, sabiedrības un politikas telpas vērtējumā jāmin unikāla poļu izcelsmes personība - Ita Kozakeviča.

Ita Marija Kozakeviča (1955–1990) bija Latvijas poliete, viena no nozīmīgākajām Latvijas Atmodas līderēm, Latvijas Poļu savienības dibinātāja un pirmā priekšsēdētāja, sabiedriskā darbiniece, politiķe un Augstākās Padomes deputāte.

Galvenie ieguldījumi

☝Mazākumtautību tiesību aizstāve: I. Kozakeviča deva ārkārtīgi lielu ieguldījumu Latvijas poļu un citu mazākumtautību tiesību atjaunošanā pārejas procesos pēc padomju varas, veicināja kultūras un izglītības autonomiju, lika pamatus poļu izglītības atdzimšanai Latvijā.​

☝ Poļu savienības dibinātāja: Vadīja Latvijas Poļu kultūras draugu biedrību un aktīvi iesaistījās Latvijas Poļu savienības (dibināta 1988) izveidē un darbā, kā arī poļu izglītības atjaunošanas organizēšanā.​

☝Tautu foruma un Nacionālo biedrību asociācijas līdzorganizatore: Viena no 1988. gada Latvijas PSR tautu foruma un vēlākās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibinātājām.​

☝Atmodas un demokrātijas aktīviste: Izcēlās kā Latvijas Tautas frontes līdere un deputāte, kura Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā iestājās par cilvēktiesībām, brīvību, tiesiskumu un toleranci.​

☝Dauzvalodu pratēja un publiciste: Prata vismaz deviņas valodas, strādāja kā tulkotāja, žurnāliste un kultūras darbiniece.​

✍Ita Kozakevičas devums simbolizē ne tikai poļu kultūras dzīves atdzimšanu Latvijā, bet arī demokrātiskas, atvērtas un multikulturālas Latvijas sabiedrības idejas. Viņas vārdā nosaukta iela Rīgā un piemiņas plāksne, un viņa tiek uzskatīta par vienu no redzamākajām Latvijas sievietēm-izaugsmes iedvesmotājām Atmodas laikā.

❶ https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRE/IRE010/table/tableViewLayout1/

❷ Ēriks Jēkabsons ir vadošais Latvijas poļu vēstures pētnieks, kurš rakstījis grāmatu “Poļi Latvijā” (1996) un daudzus rakstus par poļu kopienas lomu Latvijas vēsturē.

❸Lietuviešu nacionālā atmoda (nacionālisma un identitātes atjaunošanās, kultūras un valodas modernizācija) jau bija aizsākusies 19. gadsimta beigās, tomēr 20. gadsimta divdesmitajos gados tā attīstījās jaunā kvalitātē, kad pēc valsts izveidošanas (1918) sāka veidoties nacionālās elites, institūcijas un kultūras dzīves infrastruktūra.

❹https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-vesture/6.-septembris.-latinu-drukas-aizliegums-lietuva-un-latgale.a73493/
❺https://www.tukums.lv/lv/jaunums/polu-muiznieku-vesturiskais-mantojums-latvija?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.perplexity.ai%2F

© Skarleta Mukane

Ieskats latviešu emigrācijas vēsturē. Fakti un cipari.

 

Laika gaitā, lai apzīmētu latviešu emigrāciju ir bijuši vairāki nosaukumi – “klaida
latvieši”, “trimdinieki”, “latviešu emigranti” un citi. Mūsdienās lieto terminu “Latvijas
diaspora”.

Latvijas diaspora aptver visus Latvijas valstspiederīgos un viņu pēctečus, kuri dzīvo ārpus Latvijas robežām. Tā ietver gan latviešus, kuri emigrējuši dažādos vēstures periodos, gan tos, kuri ir dzimuši ārpus Latvijas, bet kuriem ir latviskas saknes un saiknes ar Latviju. Terminu “diaspora”, (no grieķu διασπείρω (diaspeirō), «izkaisīšana») Latvijā agrāk lietoja, lai apzīmētu latviešu kopienu, kas izveidojās Rietumpasaulē pēc II Pasaules kara, kas pēc ArdžunaApaduraja (Ņujorkas Universitātes Mediju kultūras un komunikācijas programmas emeritētaisprofesors) klasifikācijas bija uzskatāma par «terora upuru diasporu» (diaspora of terror), taču pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas sabiedrība sastapās ar jaunām migrācijas tendencēm, kas vairs nebija balstītas uz politiskiem aspektiem, bet uz ekonomiskiem izaicinājumiem, ar kuriem sastapās Latvijas sabiedrība pēc valsts sistēmas maiņas. Šajos apstākļos izveidojās jauna diasporas forma, ko Apaduraja sauc par “cerību diasporu” (diaspora of hope).

☝Pirmo reizi latvieši pameta savu vēsturisko dzimteni Kurzemes Jēkaba valdīšanas laikā, kad tam piederēja Trinidada un Tobago salas no 1639. gada līdz 1693. gadam. Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers bija apgaismots valdnieks, kurš centās stiprināt hercogistes ekonomisko neatkarību un iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā. Hercoga mērķis bija paplašināt Kurzemi ārpus Eiropas robežām, tāpēc 1637. gadā pirmie kurzemnieku kolonisti (aptuveni 212 cilvēki) devās ceļā uz Karību jūras reģionu un mēģināja apmesties uz dzīvi Tobāgo salā, kuru viņi nosauca par Jaunkurzemi. Jau 1637. gadā pirmie 212 un 300 kolonisti 1642. gadā no Kurzemes hercogistes ieradās Tobago, kas kļuva par otrām mājām, un ko ar šodienas terminu varam nosaukt par pirmo latviešu diasporu. Eksotiskajā salā latviešu zemnieki ieguva lielāku brīvību pēc bargās dzimtbūšanas noteikumiem dzimtenē, kā arī ieveda jaunajā mītnes zemē savas tradīcijas, piem., Jāņu svinēšanu, kā arī zemkopību un amatniecību. Vēl līdz šai dienai tur ir saglabājušies latviski vietvārdi un tiek organizēti atceres pasākumi par šo notikumu.

Ideja par pieminekli kurzemnieku piemiņai Tobāgo radās E. Andersona vadītā pirmā latviešu salidojuma Tobāgo laikā 1974. gadā, kad tika atklāta piemiņas plāksne galvenās kurzemnieku apmetnes vietā. Pieminekļa celtniecību apmaksāja no Trinidadas un Tobāgo valsts līdzekļiem un trimdas latviešu ziedojumiem. (© 2025 Latvijas Nacionālais arhīvs)

☝No 1863. līdz 1897. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz četrkāršojās. Augošās

pilsētas piesaistīja ekonomiskos migrantus no citām Krievijas impērijas daļām, kā arī Vācijas

un citām Eiropas valstīm. Tajā pašā laikā ievērojams skaits latviešu pārcēlās ārpus Latvijas

teritorijas. Līdz 19. gadsimta beigām vairāk nekā 10 % no visiem etniskajiem latviešiem bija

diasporas daļa, tostarp 112 000 Krievijas impērijā (izplatījās no Latvijas tuvējām guberņām līdz pat Sibīrijai) un 35 000 dzīvoja Rietumos.

☝1913. gadā latviešu diasporas apjoms bija sasniedzis 220 000, tai skaitā 45 000 Rietumos

(galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs) – viņu vidū bija gandrīz 8 000 politisko bēgļu un

izsūtīto pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā.

☝Pēc Otrā Pasaules kara beigām latviešu bēgļi vairākus gadus pavadīja bēgļu nometnēs

Eiropā, pēc tam izceļojot uz jaunajām mītnes zemēm Amerikas Savienotajām Valstīm, Angliju

Franciju, Austrāliju, Kanādu un citām, kas kopumā sastādīja 280 000 cilvēku. Pēc kara,

uzvarētājvalstis ASV, Anglija, Francija un Krievija sadalīja Vāciju zonās, un katrā zonā ieviesa

savu administrāciju. Lai koordinētu lielo skaitu bēgļu izmitināšanu un aprūpi, (United Nations

Relief and Rehabilitation Administration) izveidoja t.s. "Displaced Persons Camps" (pārvietoto personu nometnes jeb DP nometnes). 15 1950. gadā ASV uz dzīvi bija apmetušies ap 100 000 latviešu gan lauku apvidos, gan pilsētās. Lai nezaudētu savas tradīcijas un nodotu tās nākamajām paaudzēm, pamazām tika dibinātas organizācijas, kas pulcināja latviešus vienkop. 

☝Turpretī izsūtīšana uz Sibīriju, ko veica Padomju Savienība okupētajā Latvijā, bija cilvēku piespiedu pārvietošana tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes.

Pēckara represijas skāra ap 150 000 Latvijas iedzīvotāju, to skaitā 1949. gada 25. martā uz PSRS tika deportēts 43 231cilvēks. 

☝Kopumā II Pasaules kara rezultātā Latvija zaudēja 600 000 cilvēku (neskaitot kritušos un nogalinātos).

☝Jaunās, ekonomiskās emigrācijas vilnis aizsākās 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās darba tirgus durvis visā Eiropā un citur pasaulē. Pēc CSP novērtējuma
Latvijas neto zaudējumi no emigrācijas 2000.–2014. gadā bija 246,7 tūkstoši. Migrācijas saldo kopš 2004. līdz 2023. gadam sastāda 313 554 cilvēki. Šis emigrācijas vilnis turpinās līdz šodienai, un ir sarežģīti noteikt precīzus emigrācijas apjomus.

☝Pēc Mihaila Hazana (Dr. math., ir LU ekonometrijas profesors un Bonnas Darba pētījumu institūta (IZA Institute of Labor Economics) asociētais pētnieks) aprēķiniem no 2018. gada līdz 2020.gadam pasaulē latviešu diasporas pārstāvji pārsniedz pus miljona skaita atzīmi.

© Skarleta Mukane

Presidential election in Ireland, 2025 (english version)

The Irish presidential election is a major event in the country's democracy, attracting public and media attention. To understand the basics of this process, it is important to familiarise yourself with the electoral procedure and the vote counting system. The president is given a primarily representative role, but the electoral process itself is an expression of democracy in which citizens participate directly.  In this article, I will also provide a theoretical insight into how the nomination of presidential candidates is organised, voting takes place, and how votes are counted to determine the winner. 

 *** The nomination of presidential candidates in Ireland is governed by Article 12 of the Constitution and the Presidential Elections Act. To be eligible to stand as a candidate, a person must be an Irish citizen and at least 35 years of age. A candidate can be nominated in three ways: 

1. Approval by at least 20 members of the Oireachtas (MPs or Senators), 
2. With the joint support of at least four local governments (County or City Council), 
3. Or the candidate himself - if he is a former or current president who has completed only one term of office. Nomination of candidates for local governments is carried out by a decision of the council, which must give at least three days' prior written notice to all council members. Such a decision is approved by the seal of the council and submitted to the Presidential Election Commission within a certain period. Such a nomination system provides for a balance between the involvement of political institutions and the representation of public interests, but it is sometimes criticised for being excessively restrictive, as it is difficult for independent or lesser-known candidates to gain the necessary support.  ***   Voting Procedures. All Irish citizens who are 18 years of age and registered voters have the right to vote. Voting takes place on one day (usually a Friday), and the election day is announced by the government at least 30 days in advance. It is important that the voter is registered. 
4. Online at www.checktheregister.ie using your PPSN, date of birth and Eircode. If you register online, you will also need an email address. 
5. In paper form, by completing the ERF1 form and submitting it to your local council, Garda station, library or post office. The voter receives a ballot paper listing the candidates in alphabetical order. The voter numbers the candidates in order of preference - the first choice is marked with a "1", the second with a "2" and so on. If there is only one candidate in the election, no vote takes place and that candidate automatically becomes the President-elect. *** Vote counting system. The vote counting takes place in several stages. First, the first-choice votes are counted, and the number of quotas is determined - half the number of valid ballots plus one. For example, if there are 1,000,000 valid votes, the quota is 500,001. If a candidate exceeds this quota, he is immediately declared the winner. If no candidate reaches it, the candidate with the fewest votes is eliminated, and his votes are transferred to the voter's next choice. This process is repeated until a candidate receives enough votes to reach the quota. This system of voting and counting ensures that the president is elected with majority support, while giving voters the opportunity to express a wider choice without wasting their votes on less popular candidates.

*** Candidates for the 2025 Presidential election.

1. Catherine Connolly (Independent, left-leaning) Age: 68 Profession: Former lawyer and clinical psychologist, Dáil (Parliament) Member of Parliament for Galway since 2016 Supporters: left-wing coalition (Sinn Féin, Green Party, Social Democrats) Program emphases: moral leadership, social justice, addressing the housing crisis, promoting the Irish language, maintaining Irish neutrality, and strong support for human rights (especially on the Palestinian issue) Results: Won the election by a large margin, becoming the tenth President of Ireland and the third woman to hold the office.

2. Heather Humphreys (Fine Gael, centrist) Age : 64 Profession : Heather Humphreys has served as a member of the Irish Cabinet, specifically as Minister for Social Protection and Minister for Rural and Community Development since 2020, until the 2025 presidential election. Supporters : center-right party Fine Gael Program highlights: emphasis on unity, entrepreneurship, pro-European values, traditional image of the president, experience in government Results: Winning about a quarter of the vote, she publicly congratulated Connolly on his victory.

3. Jim Gavin (Fianna Fáil, candidate) Profession: Sports manager, briefly nominated by Fianna Fáil Status: Officially withdrew before the election due to a private disagreement, but his name remained on the ballot and the votes he received were counted as the third candidate Results: received a small number of votes, with two female candidates in the lead.

This election campaign marked a shift in leadership positions to left-leaning independent candidates, while traditional parties faced public criticism of the results.

As in every election, shortly before the finale, unpleasant facts often "surface" that could influence voters' opinions about a candidate and change the election result. In these elections, each candidate faced unpleasant facts or controversies that came to the attention of the public and the media:

1. Catherine Connolly (Independent, left-leaning): Her victory was overshadowed by an exceptionally low voter turnout (around 46%) and a record number of spoiled ballots, seen as a protest against candidate selection and party politics. C. Connolly has made several public statements harshly about the EU, the US and NATO, particularly in relation to issues of war and defence funding, which has raised concerns about possible diplomatic and domestic political frictions during her presidency. Her outspoken criticism of immigration policy, as well as calls from several right-wing party supporters to spoil ballots due to the lack of another candidate, created a sense of division among voters and strong protest from the conservative electorate.
2. Heather Humphreys (Fine Gael): Humphreys was sued for defamation by left-wing politician Paul Murphy over comments he made on a television debate about a recent protest demonstration and trial, causing a stir during the election campaign. Her team had to clarify a long-standing animal welfare case (in which she was only indirectly involved), but media and comments from some officials raised concerns about the potential impact on the investigation. There was also public discussion about her previously planned but later withdrawn reform for people with disabilities, with criticism that this decision was politically motivated.
3. Jim Gavin (Fianna Fail): He unexpectedly withdrew from the election amid a public 16-year dispute with a former tenant over unpaid rent of more than €3,000. Gavin admitted to “a mistake that is out of character” and returned the money only after public scrutiny. In addition, he faced an aggressive online disinformation campaign that he called "malicious and unfounded" and registered complaints about the spread of rumours on social media. His withdrawal a few weeks before the election shocked the public – it was a rare precedent in the history of presidential elections. These nuances highlighted voter dissatisfaction, as well as public caution regarding candidates' reputations and governance transparency.

*** Catherine Connolly's victory in the Irish presidential election can be explained by a combination of several factors that directly resonated with the current public mood: Social background and personal story: She comes from a large family, emphasising the experience of an ordinary Irish family, which builds trust and creates sympathy among a wider circle of voters. This background contributed to the image of her as one of the "people".

Irish language proficiency and cultural identity: Connolly is fluent in Irish and has consistently supported the preservation of the language, which is particularly important to some voters who want to strengthen their national identity and traditions. Her presence in both languages ​​made voters feel heard.

Concreteness, clear messaging, and poise: Throughout her campaign, she delivered precise, concrete messages on social justice, housing, climate change, and peaceful neutrality that resonated with the priorities of many voters. Connolly's voice is calm and confident, creating a sense of trust and stability that is especially important in times of social and political challenge.

Transparency, anti-corruption and independence: C. Connolly is not affiliated with the major parties and positioned himself as a “people’s candidate” outside the traditional elite. Voters are tired of party infighting and corruption scandals, so they preferred an independent voice.

Ability to unite different groups in society: C. Connolly's experience in psychology and social work allowed her to speak empathetically about the interests of minorities, seniors, and the marginalised, which increased electoral diversity.

In summary: The keys to Ms Connolly's victory are empathy, concreteness, speaking in Irish, reflecting the values ​​of a simple family, independence and the ability to speak convincingly on socially important issues. It is these qualities that made voters identify with her, trust her and prefer the alternative she offered on election day.

Finally, I will mention one more important aspect of the Irish electoral system for Irish citizens living abroad. According to the Irish Nationality and Citizenship Act 1956, citizenship can be obtained by:     

☝ Automatically if the person was born in Ireland or if one of the parents was an Irish citizen at the time of birth.     

☝ With Foreign Births Registration, if the person was born outside Ireland, but one of the grandparents had Irish citizenship or was born in Ireland. Under this law, citizens living abroad with an Irish passport would automatically have the opportunity to participate in both the Irish presidential and parliamentary elections, which is currently not possible.

***Theoretical note 📌 

In this context of the image of the election winner, it is necessary to turn to Gustave Le Bon's theory of crowd psychology, so that we can evaluate whether the theory works or not in reality. Gustave Le Bon (1841–1931) was a French sociologist, physician, philosopher, and traveler, widely known as the creator of the theory of crowd psychology. He is considered one of the pioneers of social and collective psychology, whose ideas have influenced both later sociologists and political leaders. Le Bon's main work is "La psychologie des foules" (1895), or "Psychology of Crowds". In it, he explained that the personality of the individual in a crowd merges into a common "collective consciousness", where emotions dominate over rational thinking, and people become easily influenced. Le Bon believed that a new psychological entity arises in a crowd - the "collective mind", which determines people's actions. Le Bon defined a leader as a personality who possesses: strong will and belief in one's ideals - the leader must believe in what he preaches, because this belief infects the crowd with enthusiasm; Charisma and authority — a leader's words must embody a convincing emotional force that can influence those around them; a simple and symbolic form of expression — the crowd does not understand complex ideas, so the leader must create images and models that appeal emotionally; The ability to use suggestion and repetition - by repeating the same message, the leader strengthens belief and unites the masses in a common emotion. Connolly's victory in a Lebanese perspective: She embodies the “collective ideal”—a man of the people from a large family, with a concern for the problems of ordinary people that echoes Le Bon’s description of the “dream of the crowd.” Her clear, emotionally powerful messages (social justice, housing, language, independence) replace complex political debates with easily understandable slogans—which, according to Le Bon, are the basis of crowd thinking. Her poised, calm, and concrete communication builds trust and reduces tension, which in Le Bon's theory is crucial for a "leader" who embodies the collective will. The emphasis on identity and culture (Irish language, ordinary family) allows voters to identify with the candidate on an emotional level, not just rationally. In summary: Connolly was able to manage collective hopes, grievances, and identity issues with an emotionally compelling and simple message. This is largely consistent with Le Bon's insights into the crucial role of leadership, emotional influence, and symbolic speech in mass choices. Her victory shows how powerful the psychological factor still is, even in rationally conditioned elections.

Despite the fact that the new Irish president does not quite match Le Bon's theoretical prototype of a winning leader, Catherine Connolly won the vote of 63.36% of voters precisely with her "non-standard" image of a leader - to be the third woman - President of the Republic of Ireland after  Mary Robinson (1990–1997) Mary McAleese (1997–2011)

Although social differentiation is observed in modern societies, growing nationalism, which tends to adopt the characteristics characteristic of the pre-World War II era - namely, a pronounced "us versus them" mindset, an emphasis on ethnic identities, collective solidarity based on tradition, language and symbols, which can lead to societal polarisation, exclusion and sometimes even political radicalisation, is actually a societal reaction to rapid social change processes, which often create insecurity about the future, a sense of threat to local culture and a desire to protect their traditional values. This reaction often manifests itself in resistance to external influences - government reforms, the interests of multinational corporations, migration flows and economic decisions that are perceived as threats to collective identity and social stability. The election of Catherine Connolly as the new President of Ireland symbolises the public's desire for authenticity, empathy and unity, giving hope for a more inclusive, fair and socially responsible future for the country.

Prezidenta vēlēšanas Īrijā, 2025

Īrijas prezidenta vēlēšanas ir nozīmīgs valsts demokrātijas notikums, kas piesaista sabiedrības un mediju uzmanību. Lai saprastu šī procesa pamatus, būtiski iepazīties ar vēlēšanu kārtību un balsu skaitīšanas sistēmu. Prezidentam tiek dota galvenokārt reprezentatīva loma, taču pats vēlēšanu process ir demokrātijas izpausme, kurā pilsoņi piedalās tiešā veidā. 

Šajā rakstā sniegšu arī teorētisku ieskatu, kā tiek organizēta prezidenta kandidātu izvirzīšana, notiek balsošana un kā tiek saskaitītas balsis, lai noteiktu uzvarētāju. 

 *** Prezidenta kandidātu izvirzīšana Īrijā notiek saskaņā ar Konstitūcijas 12. pantu un Prezidenta vēlēšanu likumu. Lai varētu kandidēt, personai jābūt Īrijas pilsonim un vismaz 35 gadus vecam. Kandidātu var izvirzīt trīs veidos: 

1. Vismaz 20 Oireachtas locekļu (parlamenta deputāti vai senatori) apstiprinājums, 

2. Vismaz četru vietējo pašvaldību (County vai City Council) kopīgā atbalstā, 

3. Vai pats kandidāts — ja viņš ir bijušais vai esošais prezidents, kas pabeidzis tikai vienu amata termiņu. Pašvaldībām kandidātu izvirzīšana notiek ar domes lēmumu, kuram iepriekš jādod vismaz trīs dienu rakstisks paziņojums visiem padomes locekļiem. Šāds lēmums tiek apstiprināts ar padomes zīmogu un iesniegts Prezidenta vēlēšanu komisijai noteiktā termiņā. Šāda izvirzīšanas sistēma paredz līdzsvaru starp politisko institūciju iesaisti un sabiedrības interešu pārstāvību, taču tā reizēm tiek kritizēta par pārmērīgu ierobežotību, jo neatkarīgiem vai mazāk zināmiem kandidātiem ir grūti iegūt nepieciešamo atbalstu. 

***  Vēlēšanu kārtība. Visiem Īrijas pilsoņiem, kuri ir 18 gadus veci un reģistrēti vēlētāji, ir tiesības balsot. Balsošana notiek vienu dienu (parasti piektdienā), un vēlēšanu dienu valdība izsludina vismaz 30 dienas iepriekš. Svarīgi, lai vēlētājs būtu reģistrējies. 

1. Tiešsaistē, vietnē www.checktheregister.ie, izmantojot savu PPSN, dzimšanas datumu un Eircode. Ja reģistrējaties tiešsaistē, nepieciešama arī e-pasta adrese. 

2. Papīra veidā, aizpildot ERF1 formu un iesniedzot to savā vietējā pašvaldībā, Garda (policijas) iecirknī, bibliotēkā vai pasta nodaļāVēlētājs saņem biļetenu, kurā kandidāti ir uzskaitīti alfabētiskā secībā. Vēlētājs numurē kandidātus pēc izvēles — pirmā izvēle tiek atzīmēta ar “1”, otrā ar “2” un tā tālāk. Ja vēlēšanās ir tikai viens kandidāts, balsošana nenotiek un šis kandidāts automātiski kļūst par ievēlēto prezidentu.

***Balsu skaitīšanas sistēma. Balsu skaitīšana notiek vairākos posmos. Vispirms tiek saskaitītas pirmās izvēles balsis, un tiek noteikts kvotu skaits — puse no derīgo biļetenu skaita plus viens. Piemēram, ja derīgu balsu ir 1 000 000, kvota ir 500 001.

Ja kāds kandidāts pārsniedz šo kvotu, viņš tiek uzreiz pasludināts par uzvarētāju. Ja neviens kandidāts to nesasniedz, tad tiek izslēgts kandidāts ar vismazāko balsu skaitu, un viņa balsis tiek pārvietotas uz vēlētāja nākamo izvēli. Šo procesu atkārto, līdz kāds pretendents iegūst pietiekamu balsu skaitu, lai sasniegtu kvotu. Šī vēlēšanu un balsu skaitīšanas sistēma nodrošina, ka prezidents tiek ievēlēts ar vairākuma atbalstu, vienlaikus dodot vēlētājiem iespēju izteikt plašāku izvēli, netērējot balsis par mazāk populāriem kandidātiem.

***2025. gada Prezidenta vēlēšanu kandidāti.

1. Catherine Connolly (Neatkarīgā, kreisi orientēta)

Vecums: 68

Profesija: bijusī advokāte un klīniskā psiholoģe, Dáil (parlamenta) deputāte no Galway kopš 2016. gada

Atbalstītāji: kreiso spēku koalīcija (Sinn Féin, Zaļā partija, Sociāldemokrāti)

Programmas akcenti: morāla līdera loma, sociālā taisnīguma, mājokļu krīzes risināšana, īru valodas veicināšana, Īrijas neitralitātes saglabāšana un spēcīgs cilvēktiesību atbalsts (īpaši Palestīnas jautājumā)

Rezultāti: uzvarēja vēlēšanās ar lielu pārsvaru, kļūstot par desmito Īrijas prezidentu un trešo sievieti šajā amatā.​

2. Heather Humphreys (Fine Gael, centriskā)

Vecums: 64

Profesija: Heather Humphreys amatā līdz šim 2025. gada prezidenta vēlēšanām ir bijusi Īrijas Ministru kabineta locekle, konkrēti — Ministre par Sociālo aizsardzību (Minister for Social Protection) un Ministre par Lauku un kopienu attīstību (Minister for Rural and Community Development) kopš 2020. gada.

Atbalstītāji: centriski labējā partija Fine Gael

Programmas akcenti: vienotības, uzņēmējdarbības, pro-Eiropas vērtību uzsvērums, tradicionālais prezidenta tēls, pieredze valdībā

Rezultāti: ieguva aptuveni ceturto daļu balsu, viņa publiski apsveica Connolly ar uzvaru.​

3. Jim Gavin (Fianna Fáil, kandidāts)

Profesija: sporta menedžeris, īslaicīgi bija nominēts no Fianna Fáil

Statuss: oficiāli izstājās pirms vēlēšanām saistībā ar privātu nesaskaņu, taču viņa vārds palika uz biļeteniem, un saņemtās balsis tika skaitītas kā trešajam kandidātam

Rezultāti: ieguva nelielu balsu skaitu, priekšplānā bija divas sievietes kandidātes.​

Šī vēlēšanu kampaņa iezīmēja līderpozīciju pāreju uz kreisi orientēto neatkarīgo kandidāti, kamēr tradicionālās partijas piedzīvoja rezultātu kritiku no sabiedrības.

      

Kā jau katrās vēlēšanās, īsi prms fināla nereti "uzpeld" nepatīkami fakti, kas varētu ietekmēt vēlētāju viedokli par kandidātu un mainītu vēlēšanu reultātu.

Šajās vēlēšanās katrs kandidāts saskārās ar nepatīkamiem faktiem vai kontroversēm, kas nonāca sabiedrības un mediju uzmanības lokā:

1. Catherine Connolly (Neatkarīgā, kreisi orientēta):

• Viņas uzvara tika aizēnota ar īpaši zemu vēlētāju aktivitāti (ap 46%) un rekordlielu skaitu sabojātu biļetenu, kas uzskatāmi par protestu pret kandidātu izvēli un partiju politiku.​
• C. Connolly vairākas reizes publiski izteikusies skarbi par ES, ASV un NATO, īpaši saistībā ar kara un aizsardzības finansējuma jautājumiem, kas izraisīja bažas par iespējamām diplomātiskām un iekšpolitiskām berzēm prezidentūras laikā.​
• Viņas atklātā kritika pret imigrācijas politiku, kā arī vairāku labo partiju atbalstītāju aicinājumi bojāt vēlēšanu biļetenus cita kandidāta trūkuma dēļ, radīja sašķeltības sajūtu vēlētājos un spēcīgu protestu no konservatīvo elektorāta.

2. Heather Humphreys (Fine Gael):

• Pret Humphreys tika ierosināta apmelošanas prāva no kreiso politiķa Paul Murphy puses saistībā ar izteikumiem televīzijas debatēs par neseno protesta demonstrāciju un tiesas prāvu, radot ažiotāžu vēlēšanu kampaņas laikā.​
• Viņas komandai nācās skaidrot senu dzīvnieku labturības lietu (kurā viņa bija tikai netieši iesaistīta), tomēr mediji un atsevišķi amatpersonu komentāri izteica bažas par iespējamo ietekmi uz izmeklēšanu.​
• Sabiedriskajā telpā bija arī diskusijas par viņas iepriekš ieplānoto, bet vēlāk atsaukto reformu cilvēkiem ar invaliditāti, kritizējot, ka šis lēmums bijis politiski motivēts.

3. Jim Gavin (Fianna Fáil):

• Viņš negaidīti izstājās no vēlēšanām saistībā ar publisku 16 gadus ilgu konfliktu ar bijušo īrnieku par neatgrieztu pārmaksāto īres samaksu vairāk nekā 3000 eiro apmērā. Gavin atzina “kļūdu, kas nav saskaņā ar manu raksturu”, un naudu atdeva tikai pēc publiskas uzmanības.​​
• Papildus viņš saskārās ar agresīvu dezinformācijas kampaņu internetā, ko sauca par “ļaunprātīgu un nepamatotu”, un reģistrēja sūdzības par baumu izplatīšanu sociālajos tīklos.​
• Viņa izstāšanās dažas nedēļas pirms vēlēšanām radīja sabiedrībai šoku – tas bija reti pieredzēts precedents prezidenta vēlēšanu vēsturē.

Šīs nianses akcentēja vēlētāju neapmierinātību, kā arī izgaismoja sabiedrības piesardzību pret kandidātu reputāciju un pārvaldības caurskatāmību.

***Catherine Connolly uzvara Īrijas prezidenta vēlēšanās izskaidrojama ar vairāku faktoru kopsakarību, kas tieši rezonēja ar šī brīža sabiedrības noskaņojumu:

Sociālā izcelsme un personīgais stāsts: Viņa nāk no daudzbērnu ģimenes, uzsverot sevī parastās īru ģimenes pieredzi, kas stiprina paļāvību un rada simpātijas plašākā vēlētāju lokā. Šī izcelsme veicināja priekšstatu par viņu kā vienu “no tautas”.

Īru valodas prasme un kultūras identitāte: C. Connolly brīvi runā īru valodā un konsekventi atbalsta valodas saglabāšanu, kas īpaši svarīgi daļai vēlētāju, kuri vēlas stiprināt nacionālo identitāti un tradīcijas. Viņas uzstāšanās abās valodās lika vēlētājiem justies uzrunātiem.

Konkrētība, skaidrs vēstījums un nosvērtība: Viņa visai kampaņai nodeva precīzus, konkrētus vēstījumus par sociālo taisnīgumu, mājokļu politiku, klimata jautājumiem un miermīlīgu neitralitāti, kas sasaucās ar daudzu vēlētāju prioritātēm. C. Connolly balss ir mierīga un droša, radot uzticību un stabilitātes sajūtu, kas īpaši svarīgi sociālu un politisku izaicinājumu laikā.

Caurspīdīgums, pretkorupcijas tēma un neatkarība: C. Connolly nav saistīta ar lielajām partijām un sevi pozicionēja kā “tautas kandidāti” ārpus tradicionālās elites. Vēlētāji noguruši no partiju iekšējām cīņām un korupcijas skandāliem, tāpēc deva priekšroku neatkarīgai balsij.​

Spēja apvienot dažādas sabiedrības grupas: C. Connoly pieredze psiholoģijā un sociālajā darbā ļāva runāt empātiski arī par minoritāšu, senioru un atstumto interesēm, kas palielināja vēlēšanu daudzveidību.

Kopsavilkumā:

Connolly kundzes uzvaras atslēgas ir empātija, konkrētība, uzrunāšana īru valodā, vienkāršas ģimenes vērtību atspoguļošana, neatkarība un spēja pārliecinoši runāt par sociāli svarīgām tēmām. Tieši šīs īpašības lika vēlētājiem identificēties ar viņu, uzticēties un vēlēšanu dienā dot priekšroku alternatīvai, kuru viņa piedāvāja.

Nobeigumā es pieminēšu vēl vienu svarīgu Īrijas vēlēšanu sistēmas aspektu Īrijas pilsoņiem, kas dzīvo emigrācijā. Saskaņā ar Irish Nationality and Citizenship Act 1956, pilsonību var iegūt:

    ☝Automātiski, ja persona ir dzimusi Īrijā vai ja viens no vecākiem bija Īrijas pilsonis tās dzimšanas brīdī.

    ☝Ar Foreign Births Registration, ja persona ir dzimusi ārpus Īrijas, bet vienam no vecvecākiem bija Īrijas pilsonība vai viņš bija dzimis Īrijā.

Saskaņā ar šo likumu, ārzemēs dzīvojošiem pilsoņiem ar Īrijas pasi automātiski būtu iespēja piedalīties gan Īrijas prezidenta, gan parlamenta vēlēšanās, kas patreiz nav iespējams.

***Teorētiskā piezīme 📌 

Šajā vēlēšanu uzvarētāja tēla kontekstā ir jāpievēršas Gustava Le Bona pūļa psiholoģijas teorijai, lai mēs varētu izvērtēt - kā teorija strādā vai nestrādā realitātē. Gustavs Le Bons (1841–1931) bija franču sociologs,  ārsts,  filozofs un ceļotājs,  plaši pazīstams kā pūļa psiholoģijas teorijas izveidotājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no sociālās un kolektīvās psiholoģijas pionieriem,  kura idejas ietekmējušas gan vēlākos sociologus,  gan politiskos līderus.

Galvenais Le Bona darbs ir "La psychologie des foules" (1895) jeb "Pūļa psiholoģija". Tajā viņš skaidroja, ka indivīda personība pūlī saplūst kopējā "kolektīvā apziņā",  kur emocijas dominē pār racionālo domāšanu, un cilvēki kļūst viegli ietekmējami. Le Bons uzskatīja, ka pūlī rodas jauna psiholoģiska vienība – “kolektīvais prāts”,  kas nosaka cilvēku rīcību.

Le Bons definēja līderi kā personību, kurai piemīt:

• spēcīga griba un ticība saviem ideāliem — līderis pats jātic tam, ko sludina, jo šī pārliecība inficē pūli ar entuziasmu;​
• harizma un autoritāte — līdera vārdiem jāiemieso pārliecinošs emocionāls spēks, kas spēj ietekmēt apkārtējos;​
• vienkāršs un simbolisks izteiksmes veids — sarežģītas idejas pūlis nesaprot, tāpēc līderim jārada tēli un paraugi, kas emocionāli uzrunā;​
• spēja izmantot suģestiju un atkārtojumu — atkārtojot vienu un to pašu vēstījumu, līderis nostiprina ticību un vieno masu kopīgā emocijā.

Connolly uzvara leboniskā skatījumā:

• Viņa iemieso “kolektīvo ideālu” — tautas cilvēks no daudzbērnu ģimenes, ar rūpēm par vienkāršu cilvēku problēmām, kas sasaucas ar Le Bona “pūļa sapņa” aprakstu.
• Viņas skaidrie, emocionāli iedarbīgie vēstījumi (sociālais taisnīgums, mājokļi, valoda, neatkarība) aizvieto sarežģītas politiskas debetes ar viegli aptveramiem lozungiem — kas, pēc Le Bona, ir pūļa domāšanas pamatā.
• Viņas nosvērtā, mierīgā un konkrētā komunikācija rada uzticību un samazina spriedzi, kas Le Bona teorijā ir ļoti svarīgi “vadonim”, kurš iemieso kolektīvo gribu.
• Identitātes un kultūras uzsvars (īru valoda, parastā ģimene) ļauj vēlētājiem identificēties ar kandidātu emocionālā līmenī, ne tikai racionāli.

Kopsavilkumā:

Connolly spēja pārvaldīt kolektīvās cerības, sūdzības un identitātes jautājumus ar emocionāli pārliecinošu un vienkāršu vēstījumu. Tas lielā mērā atbilst Le Bona atziņām par līderības, emocionālas ietekmes un simboliskas runas izšķirošo lomu masu izvēlēs. Viņas uzvara parāda, cik spēcīgi joprojām darbojas psiholoģiskais faktors pat racionāli nosacītās vēlēšanās.

Neskatoties uz to, ka jaunā Īrijas prezidente ne gluži sakrīt ar Le Bona teorētiskā līdera - uzvarētāja prototipu, Catherine Connolly tieši ar savu "nestandarta" līdera tēlu ieguva 63,36% vēlētāju lēmumu - būt trešajai sievietei - Īrijas Republiukas prezidentei pēc 

Mary Robinson (1990–1997)

Mary McAleese (1997–2011)

Kaut gan mūsdienu sabiedrībās ir vērojama sociālā diferencēšanās, augošais nacionālisms, kam ir tendence pieņemt pirms II Pasaules kara raksturīgās iezīmes — proti, izteiktu “mēs pret viņiem” domāšanu, etnisko identitāšu akcentēšanu, kolektīvo solidaritāti uz tradīciju, valodas un simbolu pamata, kas var novest pie sabiedrības polarizācijas, izslēgšanas un dažkārt pat politiskas radikalizācijas, kas faktiski ir sabiedrības reakcija uz straujiem sociālajiem pārmaiņu procesiem, kas bieži rada nedrošību par nākotni, sajūtu par lokālās kultūras apdraudējumu un vēlmi aizsargāt savas tradicionālās vērtības. Šī reakcija nereti izpaužas kā pretestība ārējiem ietekmētājiem — valdības reformām,  multinacionālo korporāciju interesēm, migrācijas plūsmām un ekonomiskajiem lēmumiem, kas tiek uztverti kā draudi kolektīvajai identitātei un sociālajai stabilitātei.

Catherine Connolly ievēlēšana par jauno Īrijas prezidenti simbolizē sabiedrības vēlmi pēc autentiskuma, empātijas un vienotības, dodot cerību uz iekļaujošāku, godīgāku un sociāli atbildīgāku nākotni valstij.

© Skarleta Mukane