Laika gaitā, lai apzīmētu latviešu emigrāciju ir bijuši vairāki nosaukumi – “klaida
latvieši”, “trimdinieki”, “latviešu emigranti” un citi. Mūsdienās lieto terminu “Latvijas
diaspora”.
Latvijas diaspora aptver visus Latvijas valstspiederīgos un viņu pēctečus, kuri dzīvo ārpus Latvijas robežām. Tā ietver gan latviešus, kuri emigrējuši dažādos vēstures periodos, gan tos, kuri ir dzimuši ārpus Latvijas, bet kuriem ir latviskas saknes un saiknes ar Latviju. Terminu “diaspora”, (no grieķu διασπείρω (diaspeirō), «izkaisīšana») Latvijā agrāk lietoja, lai apzīmētu latviešu kopienu, kas izveidojās Rietumpasaulē pēc II Pasaules kara, kas pēc ArdžunaApaduraja (Ņujorkas Universitātes Mediju kultūras un komunikācijas programmas emeritētaisprofesors) klasifikācijas bija uzskatāma par «terora upuru diasporu» (diaspora of terror), taču pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas sabiedrība sastapās ar jaunām migrācijas tendencēm, kas vairs nebija balstītas uz politiskiem aspektiem, bet uz ekonomiskiem izaicinājumiem, ar kuriem sastapās Latvijas sabiedrība pēc valsts sistēmas maiņas. Šajos apstākļos izveidojās jauna diasporas forma, ko Apaduraja sauc par “cerību diasporu” (diaspora of hope).
☝Pirmo reizi latvieši pameta savu vēsturisko dzimteni Kurzemes Jēkaba valdīšanas laikā, kad tam piederēja Trinidada un Tobago salas no 1639. gada līdz 1693. gadam. Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers bija apgaismots valdnieks, kurš centās stiprināt hercogistes ekonomisko neatkarību un iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā. Hercoga mērķis bija paplašināt Kurzemi ārpus Eiropas robežām, tāpēc 1637. gadā pirmie kurzemnieku kolonisti (aptuveni 212 cilvēki) devās ceļā uz Karību jūras reģionu un mēģināja apmesties uz dzīvi Tobāgo salā, kuru viņi nosauca par Jaunkurzemi. Jau 1637. gadā pirmie 212 un 300 kolonisti 1642. gadā no Kurzemes hercogistes ieradās Tobago, kas kļuva par otrām mājām, un ko ar šodienas terminu varam nosaukt par pirmo latviešu diasporu. Eksotiskajā salā latviešu zemnieki ieguva lielāku brīvību pēc bargās dzimtbūšanas noteikumiem dzimtenē, kā arī ieveda jaunajā mītnes zemē savas tradīcijas, piem., Jāņu svinēšanu, kā arī zemkopību un amatniecību. Vēl līdz šai dienai tur ir saglabājušies latviski vietvārdi un tiek organizēti atceres pasākumi par šo notikumu.
Ideja par pieminekli kurzemnieku piemiņai Tobāgo radās E. Andersona vadītā pirmā latviešu salidojuma Tobāgo laikā 1974. gadā, kad tika atklāta piemiņas plāksne galvenās kurzemnieku apmetnes vietā. Pieminekļa celtniecību apmaksāja no Trinidadas un Tobāgo valsts līdzekļiem un trimdas latviešu ziedojumiem. (© 2025 Latvijas Nacionālais arhīvs)
☝No 1863. līdz 1897. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz četrkāršojās. Augošās
pilsētas piesaistīja ekonomiskos migrantus no citām Krievijas impērijas daļām, kā arī Vācijas
un citām Eiropas valstīm. Tajā pašā laikā ievērojams skaits latviešu pārcēlās ārpus Latvijas
teritorijas. Līdz 19. gadsimta beigām vairāk nekā 10 % no visiem etniskajiem latviešiem bija
diasporas daļa, tostarp 112 000 Krievijas impērijā (izplatījās no Latvijas tuvējām guberņām līdz pat Sibīrijai) un 35 000 dzīvoja Rietumos.
☝1913. gadā latviešu diasporas apjoms bija sasniedzis 220 000, tai skaitā 45 000 Rietumos
(galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs) – viņu vidū bija gandrīz 8 000 politisko bēgļu un
izsūtīto pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā.
☝Pēc Otrā Pasaules kara beigām latviešu bēgļi vairākus gadus pavadīja bēgļu nometnēs
Eiropā, pēc tam izceļojot uz jaunajām mītnes zemēm Amerikas Savienotajām Valstīm, Angliju
Franciju, Austrāliju, Kanādu un citām, kas kopumā sastādīja 280 000 cilvēku. Pēc kara,
uzvarētājvalstis ASV, Anglija, Francija un Krievija sadalīja Vāciju zonās, un katrā zonā ieviesa
savu administrāciju. Lai koordinētu lielo skaitu bēgļu izmitināšanu un aprūpi, (United Nations
Relief and Rehabilitation Administration) izveidoja t.s. "Displaced Persons Camps" (pārvietoto personu nometnes jeb DP nometnes). 15 1950. gadā ASV uz dzīvi bija apmetušies ap 100 000 latviešu gan lauku apvidos, gan pilsētās. Lai nezaudētu savas tradīcijas un nodotu tās nākamajām paaudzēm, pamazām tika dibinātas organizācijas, kas pulcināja latviešus vienkop.
☝Turpretī izsūtīšana uz Sibīriju, ko veica Padomju Savienība okupētajā Latvijā, bija cilvēku piespiedu pārvietošana tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes.
Pēckara represijas skāra ap 150 000 Latvijas iedzīvotāju, to skaitā 1949. gada 25. martā uz PSRS tika deportēts 43 231cilvēks.
☝Kopumā II Pasaules kara rezultātā Latvija zaudēja 600 000 cilvēku (neskaitot kritušos un nogalinātos).
☝Jaunās, ekonomiskās emigrācijas vilnis aizsākās 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās darba tirgus durvis visā Eiropā un citur pasaulē. Pēc CSP novērtējuma
Latvijas neto zaudējumi no emigrācijas 2000.–2014. gadā bija 246,7 tūkstoši. Migrācijas saldo kopš 2004. līdz 2023. gadam sastāda 313 554 cilvēki. Šis emigrācijas vilnis turpinās līdz šodienai, un ir sarežģīti noteikt precīzus emigrācijas apjomus.
☝Pēc Mihaila Hazana (Dr. math., ir LU ekonometrijas profesors un Bonnas Darba pētījumu institūta (IZA Institute of Labor Economics) asociētais pētnieks) aprēķiniem no 2018. gada līdz 2020.gadam pasaulē latviešu diasporas pārstāvji pārsniedz pus miljona skaita atzīmi.
© Skarleta Mukane
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru