Spogulis uz ceļa
Skarleta Lyons
12/07/2026
Šīs ir manas personīgās pārdomas, kas radās, lasot kāda cilvēka pārdzīvoto stāstu FB par personīgi pieredzēto. Nedēļas nogalē Rojā viņu automašīnā frontāli ietriecās cita mašīna. Pie stūres bija gados vecāks, dezorientēts cilvēks, lija spēcīgs lietus. Abās mašīnās bija cietušie. Kamēr viņi gaidīja ātro palīdzību un policiju, garām pabrauca desmitiem automašīnu — daži palēnināja gaitu, daži filmēja, daži pabrauca garām vairākas reizes. Neviens neapstājās un nepavaicāja, vai nav vajadzīga palīdzība.
To varētu izlasīt un aizmirst. Bet man šis gadījums liek aizdomāties par kaut ko plašāku — jautājumu, kas mani nodarbina jau ilgāku laiku: vai sabiedrība laika gaitā kļūst līdzīga tai varai, kas to pārvalda? Vai mūsu ikdienas attieksme un uzvedība ir spogulis tam, ko redzam notiekam augšā — vai arī šīm parādībām ir dziļākas saknes?
Kad augšā drīkst, kāpēc lejā nedrīkst
Sāksim ar to, kas ir vieglāk pierādāms. Ja politiskā un ekonomiskā elite gadu no gada demonstrē, ka likumi ir sarunājami, ka piederība pareizajam "klubam" (partijai) nozīmē vairāk, nekā godīgs darbs, ka atbildība praktiski neiestājas — tas nav vienkārši slikts piemērs, ko var ignorēt. Tā ir informācija par to, kā sistēma faktiski strādā, un cilvēki šo informāciju uzņem un pārstrādā savā ikdienas ētikā.
Organizāciju uzvedības pētnieki Blake Ashforth un Vikas Anand ir aprakstījuši, kā korupcija kļūst par normu caur trim savstarpēji pastiprinošiem procesiem: sākotnēji atsevišķa negodīga rīcība iegulst struktūrās un kļūst rutīna; tad rodas attaisnojoša ideoloģija, kas šo rīcību leģitimizē; visbeidzot jaunpienācēji tiek audzināti uzskatīt to par pieņemamu vai pat vēlamu. Process nenotiek pēkšņi — tā ir lēna, gandrīz nemanāma iesakņošanās.
Eksperimenti to apstiprina arī uzvedības līmenī: cilvēki, kas redzējuši varas ļaunprātīgu izmantošanu, sāk to uzskatīt par mazāk sliktu nekā tie, kas ar to nav saskārušies. Ir vēl viens mehānisms, ko var raksturot vienkārši — šķietama vienprātība: cilvēki bieži pieņem negodīgu spēles kārtību ne tāpēc, ka viņiem tā patīk, bet tāpēc, ka domā — visi pārējie to pieņem.
Katrs privāti to nosoda, bet publiski pielāgojas, un tā šī nepatiesā norma turpina pastāvēt.
Latvijā šo dinamiku var redzēt arī skaitļos. KNAB pasūtītie ikgadējie pētījumi rāda, ka uzticēšanās pretkorupcijas institūcijām pēdējos gados drīzāk samazinās nekā aug, un tikai neliela daļa iedzīvotāju to raksturo kā godīgu. Vienlaikus lielākā daļa cilvēku deklaratīvi noraida kukuļošanu — tātad formāli mēs neesam kļuvuši par korumpētu sabiedrību. Bet 2017. gada Eirobarometra aptaujā 84% respondentu teica, ka korupcijas problēma Latvijā ir plaši izplatīta, un visnegodīgākās institūcijas, ko cilvēki nosauca, bija tieši Saeima, Ministru kabinets un tiesas — proti, tieši tā vara, kurai vajadzētu būt paraugam.
Tas nozīmē: mēs (vēl) neesam kļuvuši līdzīgi savai valdībai rīcībā. Bet mēs zinām, ka tā rīkojas savādāk, nekā prasa no mums — un šī zināšana, uzkrājoties gadu desmitiem, nemanāmi grauj to iekšējo pārliecību, ka godīgums ir vērtīgs pats par sevi, nevis naivums.
Kad institūcija demonstrē to pašu tiešā veidā
Man nebija jāmeklē šis mehānisms tikai abstraktos pētījumos — tas ir aprakstīts tajā pašā stāstā, ko lasīju. Kad ieradās neatliekamā medicīniskā palīdzība, pirmais jautājums cilvēkam, kurš vēl nesaprata, kas noticis, un neapzinājās pat to, ka galva sasista pret stiklu, bija — vai viņš parakstīsies atteikumu no medicīniskās palīdzības. Ekipējums bija profesionāls, dokumenti sakārtoti — bet secība bija apgriezta: birokrātiskais process pirms cilvēka. Iespējams, tā nav tikai vietēja parādība — birokrātija, kas pirms cilvēka liek papīru un procedūru, varētu būt plašāka, pat globāla sērga, nevis kāda konkrēta valsts vai sistēmas iezīme.
Tas ir precīzi tas pats mehānisms, par ko runāju iepriekš, tikai bez starpniekiem. Institūcija, kurai vajadzētu būt tuvākajai cilvēkam krīzes brīdī, vispirms parūpējās par sevi — par juridisko riska mazināšanu, nevis par cietušā stāvokli. Ja pieņemam, ka cilvēki mācās no tā, ko redz augšā, tad šis nav tikai atsevišķs neveiksmīgs gadījums — tas ir mikroskopisks demonstrējums tam pašam principam: sistēma, kas pati pirmajā vietā liek procedūru, nevis cilvēku, nevar sagaidīt, ka garāmbraucēji uz ceļa rīkosies citādi.
Sistēma, kas pati pirmajā vietā liek procedūru, nevis cilvēku, nevar sagaidīt, ka garāmbraucēji uz ceļa rīkosies citādi.
Vai kādreiz bijām labāki?
Viena versija — un tā ir pierādīta pētījumos par citām okupētajām un represētajām sabiedrībām — ir tāda, ka savstarpēja palīdzība okupācijas apstākļos kļūst par identitātes saglabāšanas formu, nevis tikai sadzīves ērtību. Pētījums par Albānijas komunistiskā režīma internēšanas nometnēm rāda, kā dziļš savstarpējās palīdzības tīkls starp ieslodzītajiem kļuva par kolektīvās psiholoģiskās pretošanās veidu — cilvēki caur solidaritāti saglabāja emocionālo integritāti un pašcieņu tieši tur, kur režīms centās to atņemt. Līdzīgi liecina arī pētījumi par pašreizējo Ukrainas okupāciju. Krievijas okupācijas vara apzināti pārtrauc cilvēku sakarus — atslēdz internetu, sagrauj vietējos sakaru tīklus, liek cilvēkiem justies vieniem un nezinošiem par to, kas notiek ar kaimiņiem. Tas nav nejaušība — izolēts cilvēks ir vieglāk kontrolējams cilvēks. Tieši tāpēc jebkura saikne, ko cilvēki tomēr saglabā savā starpā — palīdzība, uzticēšanās, informācijas apmaiņa —, pati par sevi kļūst par pretošanās veidu, pat ja neviens neceļ ieroci.
Ja šī loģika attiecas arī uz Latviju, tad padomju laika solidaritāte nebija tikai deficīta ekonomikas blakusprodukts (lai gan arī tas spēlēja lomu) — tā bija veids, kā tauta apliecināja sev un citiem: mēs joprojām esam kopiena, neskatoties uz mēģinājumiem mūs pārveidot. Tas ir pretošanās akts, kas maskēts kā ikdienas laipnība.
Un tad — kad ārējais spiediens pazūd, kad iegūstam brīvību savā valstī, šī saliedēšanās enerģija zaudē savu mērķi.
Nav vairs skaidra "ārējā" ienaidnieka, pret kuru turēties kopā, un solidaritāte, kas bija reakcija uz apspiešanu, izplēn, nesaņemot neko līdzvērtīgu tās vietā.
Te varētu turpināt par kapitālistisko vērtību apgūšanu (to varētu saukt arī par merkantilismu), kas padoju režīmā tika apspiestas ar visām iespējamām metodēm. Bet par to citreiz.
L. Skļarskas 2011. gada LU maģistra darbs "Politiskā kultūra Latvijā" formulē tieši šo jautājumu: kāpēc demokrātiskā valstī sabiedrība joprojām jūtas atsvešināta no politiskās elites, kāpēc pieaug neuzticība, kāpēc cilvēki tik pasīvi izmanto politiskās līdzdalības iespējas. Un dati, ko 2023. gadā atklāja Valsts kancelejas un Latvijas Transatlantiskās organizācijas aptauja, ir līdzīgi satraucoši — tikai 47% Latvijas iedzīvotāju atbildējuši, ka uzticas citiem cilvēkiem, un vien 42% piekrituši, ka Ukrainas kara laikā Latvijas sabiedrībā cilvēki palīdz cits citam un rūpējas cits par citu. Tas nozīmē, ka pat ārējā apdraudējuma priekšā — apstākļos, kur tavā agrāk minētajā loģikā vajadzētu redzēt jaunu saliedēšanos, — savstarpējā uzticēšanās un palīdzība paliek zema.
Kad masa nedomā vēsturiskās kategorijās
Iespējams, šīs saiknes — starp okupācijas solidaritāti, tās izzušanu un tagadējo korupcijas normalizāciju — es redzu tāpēc, ka man ir laiks un motivācija par tām domāt. Elias Canetti savā darbā "Pūlis un vara" runā par pūli kā parādību, kurai ir sava iekšēja loģika, kas nav vienkārši atsevišķu indivīdu motīvu summa.
Masa nereaģē uz vēsturisku naratīvu — tā reaģē uz tiešu, momentānu stimulu.
Vara, apzināti vai ne, izmanto tieši šo — piedāvā vienkāršus identifikācijas objektus (ienaidnieku, glābēju, krīzi) tā vietā, lai palīdzētu sabiedrībai atpazīt sarežģītākus, ilgtermiņa apdraudējumus, piemēram, oligarhu tīklus, kas darbojas pēc būtības tāpat kā okupācijas vara — tikai bez svešas karoga.
Varbūt tāpēc arī pie tās avārijas neviens neapstājās. Ne tāpēc, ka cilvēki kopumā būtu kļuvuši ļaunāki vai vienaldzīgāki savā būtībā — bet tāpēc, ka atbildības sajūta, kas kādreiz bija sasaistīta ar identitātes un izdzīvošanas cīņu, tagad nezina, pret ko vērsties. Sistēma, kas ikdienā demonstrē, ka atbildība ir viena no izvēlēm, nevis pienākuma jautājums, nemanāmi pāriet arī uz individuālo līmeni — kāds cits piezvanīs, kāds cits palīdzēs, mans darbs ir pabraukt garām vai, augstākais, nofilmēt.
Kad ienaidnieks ir ekrāns, uz kuru paši skatāmies
Tiem garāmbraucējiem pie avārijas Rojā, kas nedz apstājās, nedz pat pavaicāja, vai nav vajadzīga palīdzība, ir sakars arī ar vēl vienu parādību — sabiedrības kolektīvā iejūtības trūkumu, kas nav saistīts ne ar okupāciju, ne valdību — un tas skar mūs visus tieši tagad. Mūsdienu sabiedrībā vērojama bīstama tendence uz izolāciju un koncentrēšanos uz sevi, un lielā mērā tas ir interneta un sociālo tīklu ietekmes rezultāts. Atšķirībā no okupācijas, kur izolāciju uzspiež vara no ārpuses, šoreiz cilvēki izolē sevi paši — un pat brīvprātīgi.
Šo tendenci apstiprina arī pētniecība. Mičiganas universitātes pētniece Sāra Konrata (Sara Konrath) analizēja gandrīz 14 000 studentu datus trīsdesmit gadu periodā un secināja, ka empātija amerikāņu studentu vidū kopš 1979. gada samazinājusies gandrīz par 40%, vienlaikus pieaugot pašapziņai un nārcismam. Kritums paātrinājies tieši pēc 2000. gada — laikā, kad izplatījās sociālie tīkli.
Pētnieki to skaidro ar platformu uzbūvi: tās aicina koncentrēties uz sevi, savu tēlu un to, kā citi mūs vērtē, nevis uz līdzcilvēku pieredzi.
Telefona ekrāns, kas pavērsts pret avārijas vietu, nevis pret cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, ir tikai viens simptoms šai plašākai parādībai. Esam pieraduši pie distances kā normas, kur skatītāja loma šķiet dabiskāka par dalībnieka lomu — un tas notiek neatkarīgi no tā, vai virs mums ir godīga vai korumpēta valdība.
Vai tas ir spogulis?
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma — vai sabiedrība laika gaitā kļūst līdzīga savai valdībai — atbilde, šķiet, ir: ne tieši atdarinot, bet gan pielāgojoties videi, ko valdība rada. Taču tas nav vienīgais spēks, kas darbojas. Blakus tam pastāv arī vispārēja koncentrēšanās uz sevi, ko veicina internets un sociālie tīkli — un šis process notiek neatkarīgi no valdības. Kad institūcijas demonstrē bezatbildību, sabiedrība mācās, ka bezatbildība ir izmaksu ziņā lētāka nekā iesaistīšanās. Kad solidaritāte zaudē savu vēsturisko mērķi (pretošanos ārējam apspiedējam), un nekas to neaizstāj, paliek tukšums, kuru aizpilda vienaldzība — vai, precīzāk, distancēšanās, kas izpaužas kā garām braucoša mašīna, kas pat nepiebremzē, lai pavaicātu, vai nav vajadzīga palīdzība.
Nezinu, vai tas ir mierinājums vai vēl vairāk satrauc — bet man šķiet svarīgi saprast, ka šī vienaldzība nav iedzimta vai nemainīga. Tā ir iemācīta, un tātad — teorētiski — arī atmācāma.
Par to liecina arī kas cits tajā pašā stāstā: Talsu policija, kas ieradās tajā pašā notikuma vietā, bija profesionāla, pieklājīga un iejūtīga — tieši tāda, kāda vajadzētu būt jebkurai institūcijai brīdī, kad cilvēks ir satraukts un apjucis. Tas ir svarīgi, jo pierāda, ka šeit nav runa par kādu nemainīgu dabas likumu — vienā un tajā pašā situācijā viena institūcija demonstrēja procedūru pirms cilvēka, cita — cilvēku pirms procedūras.
Ja abas ir iespējamas vienā un tajā pašā valstī, vienā un tajā pašā notikumā, tad arī atbilde uz jautājumu "kas ir noticis ar mums" nevar būt vienkārši "mēs esam kļuvuši sliktāki". Jautājums drīzāk ir, kāpēc dažas institūcijas un dažas kopienas šo modeli lauž, bet citas to pastiprina — un vai šo lūzuma punktu var apzināti radīt plašāk, nevis gaidīt, kamēr tas nejauši parādās atsevišķā policijas iecirknī vai atsevišķā cilvēkā, kas tomēr apstājas.
Jautājums ir, vai vajadzīgs jauns lūzuma punkts, jauns kopīgs apdraudējums, lai sabiedrība atkal sāktu domāt kolektīvās, nevis tikai individuālās izdzīvošanas kategorijās — vai arī šāda pagrieziena vieta var rasties arī bez ārējas krīzes, no apzinātas izvēles atgriezties pie cilvēcības kā pašsaprotamas normas, nevis izņēmuma.
