Protesti Īrijā 2026

Ko Latvijas mediji neatspoguļo, saistībā ar protestiem Īrijā.

LIAM MCBURNEY/PA IMAGES, IZMANTOJOT GETTY IMAGES

Skarleta Mukane 
Īrijas Republika
13/04/2026

Latvijas mediji (LA.lv, LSM.lv, Jauns.lv, Delfi, TVNET un citi) pēdējās nedēļas laikā, saistībā ar protestiem Īrijā galvenokārt fokusējas uz dramatisko haosu — bloķētiem ceļiem, degvielas trūkumu simtiem uzpildes stacijās un policijas iejaukšanos. Raksti medijos beidzas ar valdības “laimīgo finālu” — 505 miljonu eiro paketi un akcīzes nodokļa samazinājumu par 0.10 EUR centiem. Taču šajā ātrajā un sensacionālajā atspoguļojuma ēnā paliek vairākas svarīgas nianses.

Pirmkārt, protestu organizācija un iekšējā sarežģītība. Latvijas mediju ziņu rakstos protestētāji parādās kā viendabīga masa — “lauksaimnieki un pārvadātāji”. Īrijas avoti (The Irish Times, TheJournal.ie) rāda citu ainu: protests bija decentralizēts, bez oficiāliem līderiem, koordinēts galvenokārt caur Facebook un WhatsApp grupām. Oficiālās lielākās lauksaimnieku un pārvadātāju asociācijas — Irish Farmers’ Association (IFA) un Irish Road Haulage Association (IRHA) — distancējās no blokādēm un neorganizēja tās, kā arī oficiāli neatbalstīja protestu metodes (ceļu bloķēšanu, degvielas termināļu un rūpnīcas bloķēšanu). Valdība atteicās runāt ar “amorfo” kustību, kas radīja papildu spriedzi.

Fakti:

IRHA (pārvadātāji) jau pirms protestu sākuma (6.–7. aprīlī) paziņoja: “Mēs neesam iesaistīti šī protesta organizēšanā un nepiedalīsimies tajā.” Viņi uzsvēra, ka izvēlas “konstruktīvu dialogu” ar valdību, nevis blokādes. IRHA prezidents Ger Hyland vairākkārt atkārtoja, ka asociācija nav oficiāli iesaistīta. Viņi pat izteica bažas par “dažiem indivīdiem”, kas iesaistīti protestos, un to gatavību ekstrēmām darbībām.

IFA (lauksaimnieki) arī skaidri atteicās atbalstīt blokādes: IFA prezidents Francie Gorman teica, ka protests “ir vairāk, nekā par lauksaimniekiem” un ka IFA izvēlas oficiālas sarunas ar valdību. Viņi nosauca blokādes par “drastisku mēru” un nolēma vispirms “iesaistīties valdībā”. IFA amatpersonas (piem. Seán Hennessy) apstiprināja, ka viņi distancējas no šāda veida protestiem.

Daudzi uzticami mediji (The Irish Times, RTÉ, Farmers Journal, The Journal.ie u.c.) tieši raksta:

• “The usual industry groups, including the IFA and IRHA, are notably absent from the protests.”
• Minētās Asociācijas norobežojās un uzskatīja savu lēmumu palikt malā par pamatotu (“stayed away” un “felt justified in their decision to stay away”), kad protests eskalējās.

Kā protests sākās un izplatījās?

• Sākums: Martā ( 28. martā) Portlaoise (Midlands Park Hotel) notika liela neformāla sapulce (~400 cilvēki) – lauksaimnieki, lauksaimniecības darbuzņēmēji (agricultural contractors), kravu pārvadātāji un būvnieki. Tur izskanēja asi argumenti par degvielas cenām un brīdinājumi par lieliem protestiem.
• Protesta organizācija: Pēc sapulces dikusija pārgāja WhatsApp grupās un Facebook. Galvenā FB lapa – “The People of Ireland Against Fuel Prices” ("Īrijas iedzīvotāji pret degvielas cenām", vairāk nekā 60 000 sekotāju). Lapa maksāja par reklāmu, lai izplatītu sapulcē apspriestos punktus visās 26 grāfistēs.
• WhatsApp grupas ātri “pildījās”. Cilvēki paši pievienoja citus, līdzīgi domājošos.
• Ideja bloķēt ostas un Whitegate naftas pārstrādes rūpnīcu: Tā radās organiski pašās grupās. Viens no dalībniekiem (vietējais būvnieks Joe Rynne) teica: “Tas sākās ar WhatsApp grupu svētdienas vakarā, un katrs pievienoja vēl kādu… tas izauga pats no sevis.” Mērķis bija radīt maksimālu spiedienu uz valdību – bloķēt ne tikai ceļus, bet arī degvielas piegādes punktus (Whitegate refinery Cork, Galway, Foynes u.c.).

Protesti Īrijā nav tikai “haoss un blokādes”, kā to attēlo Latvijas mediji. Tie ir decentralizēta, sociālo tīklu vadīta tautas kustība, kas sākās 7. aprīlī un ilgst jau vismaz 6–7 dienas, reaģējot uz dīzeļdegvielas cenu kāpumu par vairāk, nekā 20–28 % dažu nedēļu laikā. Galvenais trigers (izraisītājs) — globālā naftas krīze pēc ASV–Izraēlas kara pret Irānu un Hormuza šauruma bloķēšanas (aptuveni 20 % no pasaules naftas plūsmas). Taču īru protestētāji (lauksaimnieki ar traktoriem, kravu pārvadātāji, daži taksisti un autobusu operatori) uzskata, ka valdība ar augstajiem akcīzes nodokļiem un oglekļa nodokļa (Carbon Tax - €71 par tonnu CO₂ izmešu) paaugstināšanu padarījusi šoku vēl sāpīgāku. Protestētāji runā par reālu draudu lauku saimniecību izdzīvošanai un pārtikas ražošanas apdraudējumu. Latvijas mediju rakstos šīs detaļas paliek vispārīgas.

Otrkārt, politizācijas un sociālās radikalizācijas elements, un dziļākie motīvi. No agrīnajiem posmiem protestos iesaistījās far-right (labējie) aktīvisti un anti-imigrācijas figūras (piemēram, Kildare vilcēja operators Sonny Boyd, kurš vadīja populāro Facebook lapu). Parādījās arī saukļi par imigrāciju, “LGBTQ ideoloģiju” un pat atbalsts Donaldam Trampam. Lielākā daļa protestētāju uzsvēra, ka protests ir tikai par degvielas cenām, taču šie, kuri  “pielēja eļļu” ar populisma elementiem, radīja spriedzi un deva valdībai argumentu - neņemt protestus nopietni. Latvijas mediji šo aspektu gandrīz pilnībā ignorē. 

Degvielas cenu šoks kļuva par katalizatoru.

Degvielas protesti Īrijā sākās kā ekonomiska neapmierinātība, taču ļoti ātri tie kļuva par platformu plašākai sociālai un politiskai neapmierinātībai, ko daļēji izmantoja far-right aktīvisti. Protestos parādījās anti-imigrācijas saukļi, valdības kritika un prasības pēc sistēmiskām pārmaiņām. Tas nav tikai par “degvielu” – tas ir kumulatīvs efekts no vairāku gadu sociālekonomiskām problēmām.

Inflācija un dzīves dārdzība

• Martā 2026. gadā Īrijas inflācija pieauga līdz 3,6 % (no 2,7 % februārī). Enerģijas cenas kāpa par 11,1 % tikai viena mēneša laikā. Mājsaimniecību apkures eļļa (home heating oil) pieauga par 80 % īsā laikā.
• Degvielas cenas: dīzeļdegviela sasniedza ~2,05–2,25 €/l, benzīns ~1,88–2,10 €/l. Nodokļi veido aptuveni 60 % no gala cenas.
• Šis šoks skāra tieši tos, kas dzīvo no transporta un lauksaimniecības darbības ienākumiem, bet cilvēki to uztvēra kā daļu no vispārējās “cost-of-living crisis” (dzīves dārdzības krīze).

Mājokļu krīze un bezpajumtnieki

• 2026. gada februārī reģistrēto bezpajumtnieku skaits sasniedza 17 308 cilvēkus (ieskaitot 5 457 bērnus) – tas ir rekords un +12,5 % pieaugums gada laikā.
• Daudzi no bezpajumtniekiem ir tieši īru ģimenes, kas izspiestas no īres tirgus ārkārtīgi augsto īres cenu dēļ (Dublinā vidējā īre bieži pārsniedz 2 000 € mēnesī). Tomēr valdība un mediji bieži min, ka ievērojama daļa spiediena uz mājokļu sistēmu nāk no imigrācijas un patvēruma meklētājiem (IPAS centriem).
• Protestos parādījās saukļi “RIP Ireland” un “Ireland for the Irish”. Far-right aktīvisti to izmantoja, lai teiktu: “Valdība maksā par imigrantiem, kad īriem pašiem nav mājokļu.”

Imigrācija un “aizvietošanas” naratīvs

• Pēdējos gados Īrijā strauji pieaug patvēruma meklētāju skaits. Anti-imigrācijas protesti notiek kopš 2022. gada (pēdējie piemēri -  nemieri pie Citywest IPAS centra 2025. gada oktobrī).
• Degvielas protestos far-right figūras (Niall McConnell, Christopher Duffy, John Dallon, Tom McDonnell, Gavin Pepper u.c.) aktīvi iesaistījās no paša sākuma. Viņi straumēja tiešraides, kur runāja nevis tikai par degvielu, bet par “masveida imigrāciju”, “jihadistiem”, “aizvietošanas teoriju” un “valdības nodevību”.
• Facebook lapa “The People of Ireland Against Fuel Prices” (pārvaldīja Sonny Boyd, kurš iepriekš publicēja anti-immigrant saturu) strauji auga līdz 60 000 sekotāju un kalpoja kā galvenais organizācijas kanāls. Daži protestētāji pat teica, ka far-right “nav laipni gaidīti”, bet naratīvs jau bija izplatījies.

Medicīnas aprūpes krīze

• 2026. gada martā–aprīlī publisko slimnīcu gaidīšanas sarakstos bija vairāk nekā 950 000 cilvēku (+ gandrīz 10 000 tikai viena mēneša laikā).
• Kopš 2024. gada beigām aktīvo pacientu skaits pieaudzis par ~12 %. Gaidīšanas laiki diagnostikai un terapijai ir ļoti gari (reizēm pat vairāki gadi).
• Protestētāji to saista ar “pārāk lielu spiedienu uz veselības sistēmu” no iedzīvotāju skaita pieauguma (imigrācija + augsta dzimstība). Tas pastiprināja sajūtu, ka “sistēma sabrūk” un valdība nespēj tikt galā.

Protestētāji runā par reālu draudu lauku saimniecību izdzīvošanai un pārtikas ražošanas apdraudējumu. Latvijas rakstos šīs detaļas palika vispārīgas.

Protests nav “labējo protests” pēc būtības, bet tas kļūst par spoguli Īrijas dziļākām sociālajām plaisām.  

Tas ir klasisks piemērs, kā ekonomiska krīze var ātri pāraugt politiskā un sociālā radikalizācijā.

Treškārt, konkrētās prasības. Īrijas avoti minēja ne tikai vispārēju “cenu samazināšanu”, bet arī prasības pēc degvielas cenas griestiem (1,75–1,85 € par litru dīzeļdegvielai), oglekļa nodokļa apturēšanu, tiešām subsīdijām mājsaimniecībām, un pat premjera Micheál Martin atkāpšanos. Latvijas mediju rakstos šie aspekti palika neizgaismoti.

Prasības:  

degvielas cenu griesti (1,75–1,85 €/l),  

oglekļa nodokļa atlikšana,  

tiešs atbalsts lauku saimniecībām un pat  

premjera Micheál Martin atkāpšanās.

Visbeidzot, valdības un policijas rīcības kritika no protestētāju puses. Latvijas mediji uzsver “spēka pielietošanu” un ātro (valdības atbalsta paketi) risinājumu, bet neizcēla, ka valdība sākotnēji ignorēja brīdinājumus par degvielas termināļu bloķēšanu, atteicās runāt ar protestētājiem un draudēja iesaistīt armiju. Daži īru žurnālisti kritizēja valdību par “stunningly casual” (apbrīnojami vienkāršu) pieeju krīzes sākumā un par to, ka tā centās diskreditēt protestus, nevis risināt saknes problēmu — atkarību no fosilās enerģijas un globālo naftas cenu šoku.

Paši protestētāji un viņu neformālie pārstāvji:

• Protestu runasvīri (piem. Christopher Duffy Dublinā, Neilus O’Connor, James Geoghegan, John Dallon) teica, ka valdība un Garda Síochána (policija) viņus „ambushed” (nodevīgi uzbruka no slēpņa).
• Viņi apgalvoja, ka protests O’Connell Street (Dublinas centrs) un citur protests bija miermīlīgs, bet policija naktī to ielenca ar publiskās kārtības vienību „armiju”, draudēja aizvilkt dārgos traktorus un kravas auto, izmantoja piparu gāzi (pepper spray) un fiziski izvilka cilvēkus no transportlīdzekļu kabīnēm.
• Duffy kunga citāts: „Mēs tikām pilnībā nodoti... Neviens Dublinā vai visā valstī nevar teikt, ka mūsu protests nebija miermīlīgs.”

Individuālie lauksaimnieki un pārvadātāji:

•  „Mums nācās eskalēt protestu līdz šim līmenim, lai valdība vispār sāktu runāt ar mums.” (Neilus O’Connor)
• Viņi uzskata, ka valdība sākumā ignorēja brīdinājumus par krīzi, atteicās tieši sarunāties ar protestētājiem (runāja tikai ar oficiālajām asociācijām IFA un IRHA) un tikai tad, kad blokādes kļuva pārāk sāpīgas naftas importam, valdība paziņoja par 505 miljonu eiro paketi.

Opozīcijas partijas:

• Sinn Féin (lielākā opozīcijas partija) un līdere Mary Lou McDonald asi kritizēja valdību par „katastrofālu” rīcību, atteikšanos sarunāties un to, ka valdība zaudējusi sabiedrības uzticību. Viņi iesniedza neuzticības izteikšanas priekšlikumu.
• Citi (Aontú, People Before Profit, Social Democrats, daži neatkarīgie deputāti) atbalstīja protestētājus un kritizēja valdību par pārāk lēnu un asu reakciju.

Daži mediji un komentētāji (no kreisās vai neatkarīgās puses):

• Kritika par to, ka valdība sākumā bija „stunningly casual” (šokējoši pavirša) — ignorēja agrīnos brīdinājumus par degvielas termināļu bloķēšanu.
• Daži uzsvēra, ka policijas spēka lietošana (piparu gāze, fiziska izņemšana) pret protestētājiem izskatās nesamērīga, it īpaši, ja salīdzina ar citām demonstrācijām.

„Mēs neesam bandīti — mēs esam cilvēki, kas cenšas izdzīvot,” — šāds bija galvenais protestētāju vēstījums.

Kopumā Latvijas mediji sniedza ātru, lasītājam saprotamu stāstu ar lokālo “brīdinājumu Latvijai”. Taču tas kļuva par iemeslu dziļākai izpratnei: protesti nav tikai haoss par naftas produktu akcīzes nodokļu samazināšana, bet sarežģīts sociāli ekonomisks un politisks process, kurās saplūst vairākas problēmas, populisms un valdības nespēja laikus reaģēt. Šāds selektīvs skatījums ir tipisks ziņu žurnālistikai, taču tas atstāj lasītāju bez pilna priekšstata par to, kāpēc Īrijā situācija tik strauji saasinājās, un vai līdzīgs scenārijs patiešām draud arī citām ES valstīm un Latvijai.

Notikumu attīstība šobrīd (13. aprīlis)

• Blokādes lielākoties ir likvidētas. 
• Garda Síochána (policija) ar armijas atbalstu nedēļas nogalē (11.–12. aprīlis) nojauca barikādes pie Whitegate naftas pārstrādes rūpnīcas (Cork), Galway ostas, Foynes degvielas termināļa, Rosslare ostas un Dublinas centrā (O’Connell Street). Tika pielietots spēks, piparu gāze un aresti, kā arī sodi pat transporta līdzekļu novietošanu neatļautās vietās. 
• Lielākie ceļi (M50, M7, M8) tagad ir brīvi vai ar minimāliem slow-rolling (lēnā braukšana, bremzējot satiksmi) protestiem.
• Degvielas piegāde atjaunojas, bet “būs vajadzīgs zināms laiks, līdz viss atgriezīsies normā” (RTÉ ziņas). Vēl vakar trešdaļa uzpildes staciju bija tukšas.
• Protesti nav beigušies pilnībā. Daži līderi (piem. lauksaimnieks James Geoghegan) paziņojuši: “Šis nebeigsies” un plāno jaunas akcijas pret “svarīgu infrastruktūru”. Daži aicina uz nacionālo streiku.

Valdības patiesā pozīcija, un kas to nosaka.

Valdība (Taoiseach Micheál Martin un finanšu ministrs Simon Harris) sākumā izvēlējās  stingru līniju: nosodīja blokādes kā “nepieņemamas”, “kriminālas” un “valsts drošību apdraudošas”, atteicās tieši runāt ar protestētājiem un ātri iesaistīja policiju/armiju. Tikai pēc blokāžu likvidēšanas, un kad kļuva skaidrs, ka degvielas trūkums apdraud piegādes ķēdes un ārkārtas dienestus, tika paziņota par 505 miljonu eiro paketes izveidošanu (12.–13. aprīlis):

• 0.10 centi/litrā samazinājums akcīzei benzīnam un dīzeļdegvielai,
• 2,4 centi uz “zaļo” dīzeļdegvielu,
• oglekļa nodokļa paaugstināšana atlikta no maija līdz oktobrim/novembrim,
• papildu atbalsts pārvadātājiem un lauksaimniekiem.

• Patiesais motīvs nav tikai “mēs dzirdam jūsu sāpes”, bet politiskā un ekonomiskā izdzīvošana:
• Koalīcijas valdība (Fianna Fáil + Fine Gael + Zaļie?) baidās no sabiedrības sašķelšanās un zaudēt lauku iedzīvotāju balsis.
• Īrija ir ļoti atkarīga no importa un korporatīvā nodokļa pārpalikuma (30+ miljardi eiro gadā) — valdība vienkārši “patukšoja” budžeta rezervi, lai nomierinātu situāciju.
• ES noteikumi un oglekļa neitralitātes mērķi ierobežo rīcību: pilnīga nodokļu atcelšana nav iespējama, tāpēc izvēlēts īstermiņa “plāksteris”.
• Valdība apzināti gaidīja, līdz blokādes kļuva pārāk dārgas ekonomikai, un tad reaģēja klasiski  — “pagaidām nomierinām, vēlāk redzēsim” stratēģija.

Prognozes. Kā tas var attīstīties tālāk?

1. Īstermiņā (nākamās 1–2 nedēļas): Degvielas cenas nedaudz kritīsies, piegādes atjaunosies. Protesti var pāriet mazāk traucējošā formā (slow-rolling vai piketi), ja 505 milj. pakete izrādīsies nepietiekama.

2. Vidustermiņā (vasara): Ja globālās naftas cenas nekrītīsies (karš turpinās), neapmierinātība atgriezīsies. Daži komentētāji brīdina par “Īrijas lauksaimnieku protestu vilni” kā Francijā vai Nīderlandē.

3. Ilgtermiņā: Tas atklāj sistēmisku problēmu — Īrija ir ārkārtīgi jutīga pret globāliem šokiem, jo zaļā tranzīta izmaksas gulstas uz lauku un transporta sektoru. Valdībai nāksies vai nu mīkstināt oglekļa politiku, vai riskēt ar jauniem protestiem.

Kopumā: notiek tipiska “krīzes pārvaldība” — protestētāji panāca ātru naudas injekciju, bet valdība saglabāja seju, likvidējot blokādes ar spēku. 

Tomēr pamatproblēma — fosilās enerģijas atkarība un augstās nodokļu slodzes — paliek. 

Lasītājam Latvijā tā ir informācija un viela pārdomām. Vai tas varētu būt arī brīdinājums? Vai līdzīga cenu šoka gadījumā arī citur ES un Latvijā reakcija varētu izvērsties asāka?

No tējas kastēm līdz tarifu mūriem: 
Brīvības ilūzija neofeodālisma ēnā 

Skarleta Mukane 
Īrijas Republika
08/04/2026

1773. gada 16. decembra naktī Bostonas osta kļuva par liecinieci vienam no ikoniskākajiem dumpjiem cilvēces vēsturē. Grupa Ziemeļamerikas kolonistu – britu ieceļotāju pēcteči, kuri Ameriku sauca par savām mājām, bet kurus Londona joprojām uzskatīja par otršķirīgiem pavalstniekiem izlēma, ka mērs ir pilns. Pārģērbušies par mohauku indiāņiem, lai maskētu savu identitāti un simboliski parādītu, ka viņi vairs nav Britu impērijas "bērni", viņi uzkāpa uz trim tirdzniecības kuģiem un aukstajos ūdeņos izmeta 342 kastes tējas.

Attēls no: nationalarchives.gov.uk

Tie bija vairāk nekā 42 tonnas kravas, kuras vērtība mūsdienu izteiksmē sasniegtu aptuveni 1,7 miljonus dolāru. Taču šis nebija tikai huligānisks akts. Tas bija tiešs trieciens pa Londonas "Tējas likumu" (Tea Act), ar kuru Britu parlaments mēģināja mākslīgi glābt no bankrota Britu Austrumindijas kompāniju. Šī milzu korporācija tajā laikā bija klasiska "valsts valstī" – tai piederēja privāta armija un milzīga ietekme Londonas gaiteņos, kur paši parlamentārieši bija tās akcionāri un saņēma dividendes. Piešķirot šai kompānijai monopolu un nosakot tarifus bez kolonistu piekrišanas, Londona izprovocēja pretreakciju, kas radīja vēsturisku saukli: 'Nekādu nodokļu bez pārstāvniecības!' (No taxation without representation). Britu parlamentā nebija neviena Amerikas kolonijas pāerstāvja. 

Tas bija dumpis pret sistēmu, kurā politiskā elite lobēja savus "čomus", upurējot visas sabiedrības tiesības uz brīvu tirgu un godīgu konkurenci.

Paradoksāli, bet šodien, divarpus gadsimtus vēlāk, tieši šis demokrātijas un brīvības šūpulis – ASV – ir sākusi būvēt jaunus, neredzamus tarifu žogus. Modernie "tējas tarifi" vairs nav vērsti pret impēriju pāri okeānam, bet gan pret ģeopolitiskajiem konkurentiem un pat sabiedrotajiem. Ja toreiz trīs pensi par tējas mārciņu izraisīja revolūciju, tad šodienas 100% tarifi ķīniešu elektroauto vai 25% nodevas Eiropas tēraudam tiek pasniegti kā nacionālās drošības garants.

Zem šiem "labajiem nodomiem" mūsdienās sāk iezīmēties kaut kas bīstami līdzīgs neofeodālismam – iekārtai, kurā brīvais tirgus kļūst par butaforiju, bet reālos noteikumus diktē jauni korporatīvie "lordi", kuri spēj iztirgot sev labvēlīgus tarifus Vašingtonas vai Briseles gaiteņos. Šajā globālajā spēlē Latvija atrodas neapskaužamā pozīcijā. Atšķirībā no lielvarām, mēs savas tirdzniecības saites ar agresorvalstīm raujam nevis peļņas vai protekcionisma dēļ, bet gan lai nosargātu pašu demokrātijas jēdzienu un savu valstisko eksistenci.

Vai tarifu kari ir ceļš uz suverenitāti, vai tomēr lēna demokrātijas pašiznīcināšanās par labu korporatīvajai elitei? Lai saprastu nākotni, mums ir jāatgriežas Bostonas ostā un jāuzdod vairāki jautājumi: Vai Bostonas kolonisti sacēlās, jo vēlējās būt klāt pie lēmumu pieņemšanas (parlamentā)? Vai šodienas tarifu karu laikmetā demokrātija mums vēl sniedz šo 'pārstāvniecību', vai arī mēs esam atgriezušies punktā, kur mūsu ekonomisko likteni nosaka saujiņa 'izredzēto' aiz slēgtām durvīm?

Neofeodālisma arhitekti un izredzēto tarifi 

Mūsdienu Vašingtonas gaiteņos Bostonas tējas dzeršanas ideāli ir pārvērtušies par savu pretmetu. Ja toreiz Amerikas kolonisti cīnījās pret netaisnīgu monopolu, tad šodien prezidents Donalds Tramps tarifus ir padarījis par personīgu, un nereti histērisku politisko ieroci. Šī "tarifu vīra" stratēģija līdzinās nevis smalkai ekonomikas plānošanai, bet gan ģeopolitiskam cirvim, kas tiek vicināts, nešķirojot ne sabiedrotos, ne sekas paša valsts iekšienē. Šādā gaisotnē brīvais tirgus mirst, dodot vietu neofeodālai kārtībai, kurā noteikumus diktē nevis efektivitāte, bet gan tas, kurš korporatīvais "lords" tajā brīdī ir ieguvis prezidenta labvēlību.

Kas tas ir -  Korporatīvais protekcionisms? Mūsdienu tarifu politika nav radusies tukšā vietā; tai ir ļoti konkrēts finansiāls un juridisks pamats. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir tērauda industrija. Korporācija "United States Steel" (U.S. Steel) gadu desmitiem ir bijusi viena no ietekmīgākajām spēlētājām politiskajā arēnā.  Saskaņā ar ASV Tirdzniecības paplašināšanas likuma 232. pantu, ko 2018. gadā aktivizēja Trampa administrācija uzlika 25% tarifu importētajam tēraudam. Šis pants ļauj prezidentam vienpersoniski ierobežot importu, ja tas apdraud "nacionālo drošību". Taču šī juridiskā manevra aizsegā slēpās gadiem ilgs un dārgs sagatavošanās darbs. Šis gads vēsturē ir iegājis kā globālā tirdzniecības kara sākums, kad Vašingtona pieteica tarifu karu ne tikai Ķīnai, bet arī saviem tuvākajiem sabiedrotajiem, tostarp Eiropas Savienībai un Kanādai.

Dati liecina, ka tādi industrijas milži kā "United States Steel Corp" un "Nucor Corp", kā arī to nozares asociācijas, gadu desmitiem ir investējušas desmitiem miljonu dolāru Vašingtonas lobēšanas mašinērijā. Saskaņā ar ASV lobēšanas reģistru atskaitēm, šīs korporācijas ir mērķtiecīgi finansējušas kampaņas un domnīcas, lai nostiprinātu naratīvu: jebkurš lētāka tērauda imports no Kanādas vai Eiropas nav vis ekonomiska konkurence, bet gan eksistenciāls "uzbrukums Amerikas industrijai".

Pat administrācijas maiņa Baltajā namā neatnesa atvieglojumu; tā dēvētais 232. pants, ko reiz aktivizēja Tramps, Baidena laikā netika atcelts, bet gan iecementēts kā jauna norma. 

Baidens, tāpat kā Tramps, ir atkarīgs no tā dēvētā "Rūsas joslas" (Rust Belt) vēlētāja – tie ir Pensilvānijas, Mičiganas un Ohaio štatu strādnieki. Tērauda korporācijas un to arodbiedrības šajos štatos ir milzīgs politiskais spēks. Atcelt tarifus nozīmētu saniknot šīs ietekmīgās grupas. Pat ja tarifi kaitē visai valsts ekonomikai kopumā, politiski tie ir kļuvuši par "neaizskaramu lēmumu", jo neviena administrācija nevēlas tikt nosaukta par "vāju pret ārzemju konkurenci". Baidena administrācija saprata, ka Trampa ieviestais 232. pants ir lielisks instruments ģeopolitiskajās spēlēs. Tā vietā, lai to atceltu, tas tika izmantots kā spiediena mehānismu sarunās ar Eiropas Savienību.

Fakti: 2021. gadā ASV un ES vienojās par tā dēvēto "tarifu kvotu" sistēmu. Tas nozīmē, ka tarifi joprojām pastāv, bet noteiktam daudzumam Eiropas tērauda ļauj ievest bez nodevas. Tas nav brīvais tirgus; tā ir regulēta tirdzniecība, kurā politiķi manuāli nosaka, kurš un cik daudz drīkst tirgoties. 

Baidens 232. pantu mēģināja sasaistīt arī ar klimata mērķiem. Viņa administrācija virzīja ideju par tarifiem tēraudam, kas ražots ar lielām oglekļa emisijām (piemēram, Ķīnā). Tas izskatās pēc "labiem nodomiem", bet praksē tas atkal kalpo kā aizsegs, lai sargātu tos pašus ASV tērauda gigantus, kuri nespēj izturēt lētāku konkurenci no ārzemēm. 

Sekas: Ja Tramps tarifus izmantoja un izmanto abos prezidentūras termiņos kā "histērisku ieroci", tad Baidens tos pārvērta par "institucionālu instrumentu". Abos gadījumos rezultāts ir viens: brīvā tirgus ideāli, kas tika definēti pēc Bostonas ("Tee party"), tiek upurēti par labu korporatīvajai stabilitātei un politiskajam izdevīgumam.

Kad tiek runāts par tarifiem kā "nacionālo interešu aizsardzību", mēs bieži aizmirstam pajautāt: kura tieši "nācija" tiek aizsargāta? Mūsdienu ekonomiskajā realitātē tarifi bieži vien nav vispārējs vairogs valstij, bet gan precīzi mērķēta privilēģija tiem, kuriem ir pietiekami dziļas kabatas, lai uzturētu lobistu armijas Vašingtonā.

Tas pierāda, ka neofeodālisms nav tikai īslaicīga politiska kaprīze, bet gan dziļa sistēmiska erozija, kurā korporatīvā lobija intereses ir kļuvšas svarīgākas par pašu demokrātijas solījumu – brīvu un taisnīgu konkurenci. 

Šādā sistēmā tarifs kļūst par politisku preci, ko valsts vadītājs var piešķirt saviem atbalstītājiem, ignorējot faktu, ka saskaņā ar Federālo rezervju sistēmas datiem šie paši tarifi vēlāk izraisa ražošanas izmaksu kāpumu un darba vietu zaudēšanu tajās nozarēs, kas šo tēraudu patērē.

Spilgts un teju absurds piemērs šai pieejai ir tirdzniecības karš ar Kanādu – vienu no tuvākajiem ASV sabiedrotajiem. Trampa administrācija, aizbildinoties ar visai apšaubāmiem "nacionālās drošības riskiem", uzlika smagus tarifus Kanādas alumīnijam un tēraudam. Šis solis nebija nejaušs; tas kalpoja kā tiešs dāvinājums tādām milzu korporācijām kā "United States Steel", kas gadiem ilgi lobēja Vašingtonu, lai tiktu vaļā no lētāka un nereti kvalitatīvāka importa. Rezultāts bija klasiska neo-feodāla shēma: kamēr U.S. Steel vadība varēja berzēt rokas par uzpūsto peļņu, ko radīja mākslīgi radītais deficīts, parastie amerikāņi saņēma triecienu no aizmugures.

Fakts: Tērauda ražotāji un to asociācijas gadiem ilgi ir tērējuši miljoniem dolāru lobēšanai, lai pārliecinātu politiķus, ka ārvalstu konkurence ir "uzbrukums Amerikai".

Sekas: Kamēr U.S. Steel akciju cenas un peļņa pieauga, vairāk nekā 6,5 miljoni strādnieku citās ASV industrijās (kas izmanto tēraudu, piemēram, auto būvē vai celtniecībā) saskārās ar izejvielu sadārdzināšanos.

Lords (Korporācija): Saņem ekskluzīvas tirgus tiesības un aizsardzību pret konkurenci.

Vasalis (Politiķis): Saņem priekšvēlēšanu kampaņas ziedojumus un politisko atbalstu.

Zemnieks (Patērētājs): Maksā "desmito tiesu" (uzpūstas cenas), bez jebkādām iespējām ietekmēt šo vienošanos.

Šeit parādās neofeodālisma seja: valsts vara tiek izmantota, lai radītu mākslīgas priekšrocības vienam "lordam" (lielkorporācijai), kamēr pārējie sabiedrības locekļi – no maziem uzņēmējiem līdz ierindas pircējiem – par to samaksā caur augstākām cenām.

Vai tā joprojām ir demokrātija? Šī shēma uzdod fundamentālu, paradoksālu jautājumu par mūsdienu iekārtu. Klasiskā demokrātija paredz, ka likumi ir vienādi visiem un tie kalpo sabiedrības vairākuma interesēm. Turpretī sistēma, kurā tarifs kļūst par "preci", ko var nopirkt caur veiksmīgu lobēšanu, drīzāk atgādina korporatīvu feodālismu.

Šāda "izredzēto" ekonomika ne tikai kropļo tirgu, bet arī grauj uzticību valstij. Ja noteikumi tiek rakstīti par labu tiem, kuriem ir pieeja varas gaiteņiem, "pārstāvniecības" princips, par ko cīnījās Bostonas dumpinieki, kļūst tikai par senu vēsturisku notikumu.

Vai "Amerikāņu sapnis" bija sapnis?

Vēstures mācību grāmatās 1776. gads tiek zīmēts kā krasa robežšķirtne – brīdis, kad vecā pasaule sabruka, lai dotu vietu jaunai, ideālistiskai kārtībai - Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr, ekonomikas struktūras un varas mehānismi reti kad pakļaujas tik straujām transformācijām. 

Lai gan Bostonas dumpis pārtrauca politisko atkarību no Londonas kroņa, tas neiznīcināja pašu merkantilisma sakni. 

Drīzāk tas bija brīdis, kad saimnieciskā kontrole mainīja īpašnieku, nevis raksturu. Raugoties uz mūsdienu tarifu kariem, kļūst skaidrs, ka neofeodālisms nav pēkšņa 21. gadsimta anomālija, bet gan klātesoša, kaut arī prasmīgi maskēta sistēmas sastāvdaļa, kas zem demokrātijas izkārtnes ir turpinājusi pulsēt gadu desmitiem.

Šī sistēma darbojas pēc principa, ka patiesā ekonomiskā suverenitāte nekad nav piederējusi pūlim. Ja reiz tie bija impēriju lēmumi aiz tālām okeāna robežām, tad šodien tās ir korporatīvās vienošanās un protekcionisma akti, kas tiek pasniegti kā "nacionālā glābšana". Demokrātija šajā kontekstā bieži vien kalpo kā vizuāls ietvars, kas ļauj iedzīvotājiem noticēt savai līdzdalībai procesos, kamēr fundamentālie spēles noteikumi – nodokļi, tarifi un tirgus piekļuve – tiek pārrakstīti par labu tiem, kuriem ir kapacitāte šos procesus finansēt.

Vistiešāk šo paradoksu raksturo "Amerikāņu sapņa" (American Dream) jēdziens. Tā nav nejaušība, ka šajā definīcijā ir ietverts vārds "sapnis" – kaut kas tāls, ideāls un bieži vien nesasniedzams. Tas kalpo kā spēcīgs motivators individuālai darbībai, kamēr sistēma kopumā paliek nesatricināma savā hierarhijā. Tā ir solīta iespēja ikvienam kļūt par "lordu", lai gan statistiskā realitāte rāda, ka lielākā daļa paliek "zemnieka" lomā, maksājot tarifu nodevas par precēm, kuras viņiem liek pirkt politiskā nepieciešamība.

Šobrīd mēs piedzīvojam brīdi, kad maskas tiek nomestas. 

Histēriskā tarifu celšana un atklātais protekcionisms vairs nemēģina izlikties par brīvā tirgus ideāliem. Tas ir signāls tam, ka sadrumstalotā pasaules kārtība, kas dzimst mūsu acu priekšā, nav jauna kļūda, bet gan atgriešanās pie tās vēsturiskās realitātes, kas nekad īsti nav beigusies. Galu galā, mēs neesam aizgājuši tālu no Bostonas krastmalas. 

Ja toreiz dumpis sākās pret tālu impēriju un tās lobēto monopolu, tad šodienas tarifu mūri rāda, ka aplis ir noslēdzies. 

Mēs neesam nonākuši jaunā demokrātijas virsotnē, bet gan atgriezušies sākumpunktā — laikmetā, kur brīvā tirgus vietā atkal valda protekcionisma ietekmes sfēras. Izrādās, ka ceļš "no Bostonas līdz Vašingtonai" nav bijis progress prom no pagātnes, bet gan lēna un mērķtiecīga atgriešanās neofeodālismā, toreiz pret netaisnīgiem tarifiem cīnījās ar revolūciju, bet šodien mēs tos akceptējam kā neizbēgamu realitāti.

Starp impēriju ambīcijām un mūsu izdzīvošanu 

Šis nav stāsts tikai par tālām Amerikas korporācijām, un neofeodālisma uzplaukums Rietumos nav tikai tāla ekonomikas teorija. Ja Bostonas ("Tee Party") bija amerikāņu dumpis pret impērijas monopolu, tad mūsu Baltijas ceļš bija dzīva cilvēku ķēde, kas sarāva važas ar sistēmu, kurā Maskavas "lordi" manuāli diriģēja katru mūsu dzīves aspektu. Taču šodien mēs redzam bīstamu tendenci: brīvība, ko izcīnījām pie Brīvības pieminekļa, klusi tiek iemainīta pret jauna veida "ne-brīvību".

Kamēr lielvaras pāri okeānam tarifus izmanto kā ķirurģiski precīzu instrumentu savu korporatīvo "lordu" peļņas audzēšanai, mēs šeit, Eiropas pierobežā, saskaramies ar pavisam cita rakstura ierobežojumiem. 

Laikā, kad mēs jau 35 gadus baudām sen gaidīto neatkarību - stratēģiskos lēmumus un mūsu naudas plūsmas kontrolē modernie "lordi" uzvalkos. 

Fakti: 

• Dati: Swedbank un Luminor dominē finanšu asinsritē, Laima un Aldaris jau sen pieder ārvalstu konglomerātiem (Orkla un Carlsberg), bet vietējais 'zemnieks' tikai maksā arvien augstākas pakalpojumu cenas. Latvijas banku sektors ir viens no koncentrētākajiem Eiropā. Četras lielākās bankas kontrolē vairāk nekā 80% no kopējā tirgus, kas rada oligopola apstākļus. Swedbank un SEB vien kontrolē milzīgu tirgus daļu, un 2023. gadā banku peļņa pieauga par vairāk nekā 100% (sasniedzot ap 600 miljoniem EUR), kamēr kredītprocenti iedzīvotājiem ir vieni no augstākajiem eirozonā.
• Pavisam jauna (12.08.2025.) darījuma pieteikums iezīmē jauna, agresīva spēlētāja vēlmi pārdalīt ietekmes sfēras Latvijas finanšu lēņu sistēmā. INDEXO mēģinājums pārņemt DelfinGroup nav vienkārša biznesa optimizācija, bet gan stratēģiska vertikālā integrācija, kurā jauna banka vēlas apvienoties ar plašāko nebanku kreditēšanas tīklu, lai radītu pretvaru esošo "lordu" – lielo komercbanku – oligopolam. Tajā pašā laikā šis process rada pamatotas bažas par neofeodālisma tālāku nostiprināšanos: 

Apvienojot tūkstošiem „zemnieku“ pensiju uzkrājumus ar plašo patēriņa kredītu un lombardu infrastruktūru, vai mēs patiesībā neesam liecinieki jauna, vēl visaptverošāka vietējā „lēņa“ dzimšanai?

Konkurences padomes uzdevums šajā gadījumā ir ne tikai izvērtēt tirgus daļas, bet arī saskatīt, vai šāda konsolidācija tiešām kalpos patērētāju interesēm, vai arī vienkārši papildinās ekskluzīvo "lordu" kabinetu ar vēl vienu krēslu, atstājot patērētāju tajā pašā beztiesiskā "maksātāja" lomā.

Vēl kliedzošāka ir mūsu vasaļu – politiķu – lojalitāte tādiem 'baltajiem ziloņiem' kā AirBaltic, kurā tiek gāzti simtiem miljonu nodokļu maksātāju naudas bez skaidras atdeves. 

Fakti:

• Covid-19 periodā (2020–2022) valsts ieguldīja 340 miljonus eiro pamatkapitālā (plus papildu 90 miljoni vienā no posmiem), lai glābtu uzņēmumu. Kopējā valsts līdzdalība pamatkapitālā sasniedza gandrīz 98 %. 2024. gadā valdība nolēma samazināt (norakstīt) airBaltic pamatkapitālu par 571 miljonu eiro, lai segtu uzkrātos zaudējumus. Tas faktiski nozīmē, ka nodokļu maksātāju nauda šajā apjomā “pazuda” bez atgūšanas.
• Uzņēmums turpina strādāt ar zaudējumiem: – 2024. gadā → 118,2 miljoni eiro zaudējumu. –
• 2025. gadā → 44,3 miljoni eiro zaudējumu (samazinājums, bet joprojām negatīvs rezultāts).
• Pastāv risks, ka 2026. gadā vajadzēs papildu kapitālu (līdz 100–150 miljoniem eiro vai vairāk), un bez valsts palīdzības vai ārēja investora uzņēmums var nonākt grūtībās.

Kā punkts uz "i" noteikti jāmin Rail Baltica, kas no "gadsimta projekta" ir pārvērties par nebeidzamu finanšu bedri ar necaurspīdīgu lobēšanu un miljardu deficītu. Šī nav brīvā tirgus ekonomika, bet gan klasisks neofeodālisms: valsts vara šeit kalpo kā "jumts" milzīgām korporatīvajām shēmām un birokrātiskajai elitei, kas gadiem ilgi ir slēpusi reālās izmaksas. Pēc Valsts kontroles un starptautisko auditoru datiem, projekta izmaksas ir pieaugušas no sākotnēji plānotajiem 5,8 miljardiem līdz pat 15–20 miljardiem eiro, radot Latvijas budžetā vairāku miljardu eiro lielu robu. Kamēr parasts iedzīvotājs segas lomu pilda brīdī, kad jāapmaksā kārtējais rēķins par sistēmas negausību, lēmumu pieņēmēji turpina barot šo "balto ziloni", neuzņemoties personisku atbildību par katastrofālo finanšu vadību.

Fakti:

• Valsts kontroles ziņojums (2024): Baltijas valstu augstākās revīzijas iestādes oficiāli paziņoja, ka projektam trūkst vismaz 10–19 miljardu eiro, lai to pabeigtu pilnā apmērā.
• Izmaksu pieaugums: Sākotnēji Latvijas posma izmaksas lēsa ap 1,2 miljardiem eiro, bet tagad tās prognozē virs 6 miljardiem eiro tikai Latvijas daļā.
• Parlamentārās izmeklēšanas komisija: Saeima 2024. gadā izveidoja īpašu komisiju, lai meklētu atbildīgos par necaurspīdīgo vadību un milzīgo sadārdzinājumu.

Kamēr lielvalstīs neofeodālisms ceļ digitālus cietokšņus, Latvijā tas klusi ir uzbūvējis vasaļu valsti, kurā brīvības fasāde slēpj parādu un monopolu ķēdes.

Lielvalstīs neo-feodālisms izpaužas kā globālo tehnoloģiju milžu un investīciju fondu dominance pār nacionālajām ekonomikām, taču tādā mazā ES valstī kā Latvija šis modelis iegūst "vasaļu valsts" formu, kur ārvalstu kapitāla "lordi" kontrolē kritisko infrastruktūru un finanšu asinsriti, kamēr vietējā politiskā elite darbojas kā šo interešu uzraugi jeb vasaļi. Ja lielvalstīs cīņa notiek par digitālo datu kontroli, tad Latvijas mērogā neofeodālā "rente" tiek iekasēta caur banku oligopolu, valsts garantētiem monopolistiem un necaurspīdīgiem lielprojektiem kā Rail Baltica, kur iedzīvotājs, gluži kā viduslaiku zemnieks, ir spiests uzturēt sistēmu, kuras lēmumu pieņemšanā viņam nav reālas ietekmes. Šī asimetrija parāda, ka neatkarīgi no valsts izmēra, brīvā tirgus ideāli tiek upurēti par labu jaunai, hierarhiskai atkarībai, kurā ekonomiskā vara ir atdalīta no sabiedriskās atbildības.

Sausais atlikums

Ja mēs paskatāmies pāri gadsimtiem, kļūst skaidrs, ka feodālisms nekad īsti neizzuda — tas vienkārši nomainīja dekorācijas. Viduslaikos tevi ierobežoja piederība zemei un kunga žēlastība, šodien tevi ierobežo parādu saistības, algoritmi un piekļuve resursiem, kurus kontrolē nedaudzi.

Tas ir mūžīgais vēstures cikls: brīvības uzplūdiem, kuros mēs noticam "pašu kaltai laimei", vienmēr seko lēna, bet neatlaidīga varas koncentrācija. Cilvēka dabā ir tiekties pēc drošības, un tieši uz šīm slāpēm tiek būvētas jaunās hierarhijas. Mēs labprātīgi nomainām savu suverenitāti pret ērtībām, neievērojot brīdi, kad "pakalpojumu sniedzējs" kļūst par mūsu jauno "lordu".

Neofeodālisms Latvijas mērogā ir kā vēsturiska atbalss — maza lēņa mēģinājums atrast savu vietu lielajā kartē, kur elites loma nemainās. Tie paši vasaļu līgumi, tikai parakstīti digitāli; tā pati nodevu vākšana, tikai nosaukta par banku komisijām vai infrastruktūras nodokļiem. Tas ir cikls, kurā mēs šobrīd esam iestrēguši: mēs vairs neesam zemnieki uz lauka, bet esam kļuvuši par nomniekiem paši savasi dzīvei, gaidot nākamo rēķinu no sistēmas, kas ir pārāk liela, lai to apšaubītu, un pārāk tālu, lai ar to komunicētu.

 Merkantilais paškomforts ir mūsu nodeva demokrātijas ideālam, par kuru reiz sapņoja Bostonas krastmalā, bet kuram lielvaras šodien tikai nomaina izkārtnes, lai aiz tām netraucēti turpinātu savu seno feodālo amatu.

Mums atliek vienīgi pajautāt sev – Vai mēs joprojām esam spējīgi atpazīt brīdi, kad "brīvā izvēle" kļūst par klusu padošanos jaunai feodālajai kārtībai, vai arī esam kļuvuši tik atkarīgi no savām ekonomiskajām ērtībām, ka esam gatavi labprātīgi samaksāt jebkuru cenu par savu iemidzināto sirdsapziņu? Vai neofeodālisms iet roku rokā ar demokrātiju? Vai Rietumu pasaules sabiedrībā eksistē divas paralēlas realitātes, kur vieniem  neofeodālisms, otriem demokrātija?

Mūsdienu morāle: 

Tēja joprojām tiek mesta jūrā, tikai šoreiz — sēžam ar popkornu pie TV.

From Tea Chests to Tariff Walls

From Tea Chests to Tariff Walls: The Illusion of Freedom in the Era of Neo-Feudalism

On the night of December 16, 1773, Boston Harbor became the stage for one of the most iconic rebellions in human history. A group of North American colonists—descendants of British settlers who called America home but were still viewed by London as second-class subjects—decided they had had enough. Disguised as Mohawk Indians to mask their identities and symbolically demonstrate they were no longer "children" of the British Empire, they boarded three merchant ships and dumped 342 chests of tea into the freezing waters.

The Boston Tea Party was a revolt against a system where a political elite lobbied for their "cronies," sacrificing the public’s right to a free market and fair competition. 

This was more than 42 tons of cargo, worth approximately $1.7 million in today’s currency. Yet, this wasn't a mere act of vandalism. It was a direct strike against London’s "Tea Act," through which the British Parliament attempted to artificially bail out the struggling British East India Company. At the time, this massive corporation was a classic "state within a state"—it possessed its own private army and held immense influence in the halls of London, where members of Parliament themselves were shareholders receiving dividends. . By granting this company a monopoly and imposing tariffs without the colonists' consent, London birthed a slogan that changed history: "No taxation without representation!".

The Modern Rebirth of Protectionism

Paradoxically, today, two and a half centuries later, the very cradle of this freedom—the USA—has begun building new, invisible tariff walls. Modern "tea taxes" are no longer aimed across the ocean at an empire, but rather at geopolitical rivals and even allies. If once three pence per pound of tea sparked a revolution, today’s 100% tariffs on Chinese electric vehicles or 25% duties on European steel are presented as guarantees of national security.

Under these "good intentions," something dangerously similar to neo-feudalism is beginning to emerge—a system where the free market becomes a mere facade, while the real rules are dictated by new corporate "lords" who trade for favorable tariffs in the corridors of Washington or Brussels. . In this global game, Latvia finds itself in an unenviable position. Unlike the superpowers, we are severing our trade ties with aggressor states not for profit or protectionism, but to safeguard the very concept of democracy and our national existence.

Are tariff wars a path to sovereignty, or rather a slow self-destruction of democracy in favor of the corporate elite? To understand the future, we must return to Boston Harbor and ask several questions: did the Boston colonists rebel because they wanted to be present at the decision-making table; does democracy in today’s era of tariff wars still provide us with this 'representation,' or have we returned to a point where our economic fate is determined by a handful of the 'chosen few' behind closed doors?

Architects of Neo-Feudalism: Tariffs for the Chosen

In the corridors of modern Washington, the ideals of the Boston Tea Party have been turned into their opposite.  . If the American colonists once fought against an unfair monopoly, today President Donald Trump has turned tariffs into a personal and often hysterical political weapon.  . This "Tariff Man’s" strategy resembles not subtle economic planning, but a geopolitical axe swung without regard for allies or the consequences within his own country.  . In this atmosphere, the free market dies, giving way to a neo-feudal order where rules are dictated not by efficiency, but by which corporate "lord" has gained the President's favor at that moment.

A striking example of this approach is the trade war with Canada—one of the closest U.S. allies. The Trump administration, citing questionable "national security risks," imposed heavy tariffs on Canadian aluminum and steel. This move was no accident; it served as a direct gift to giant corporations like United States Steel, which had spent years lobbying Washington to eliminate cheaper and often higher-quality imports.

Modern tariff policy did not emerge in a vacuum; it has a very specific financial and legal foundation. Under Section 232 of the U.S. Trade Expansion Act, which was activated by the Trump administration in 2018, a 25% tariff was imposed on imported steel. This section allows the president to unilaterally restrict imports if they threaten 'national security. However, behind the veil of this legal manoeuvre lay years of long and costly preparation. This year has gone down in history as the beginning of a global trade war, when Washington declared tariffs not only against China but also against its closest allies, including the European Union and Canada.

State power is being used to create artificial advantages for one "lord" (a large corporation), while the rest of society—from small business owners to average buyers—pays the price through higher costs. 

Data show that industry giants such as United States Steel Corp and Nucor Corp, along with their trade associations, have invested tens of millions of dollars into the Washington lobbying machinery over the decades. According to U.S. lobbying disclosure reports, these corporations have strategically funded campaigns and think tanks to reinforce a specific narrative: that any import of cheaper steel from Canada or Europe is not merely economic competition, but an existential 'attack on American industry.

In 2021 the Biden administration understood that Section 232, introduced by Trump, was an excellent tool for geopolitical manoeuvring. Instead of repealing it, they used it as a leverage mechanism in negotiations with the European Union. Biden, much like Trump, was dependent on the so-called 'Rust Belt' voter—the workers of Pennsylvania, Michigan, and Ohio. In these states, steel corporations and their unions wield immense political power.

Repealing the tariffs would mean infuriating these influential groups. Even if the tariffs harm the national economy as a whole, they have become a 'politically untouchable decision,' as no administration wants to be labeled as 'weak against foreign competition.'

Fact: In 2021, the U.S. and the EU agreed on a so-called 'tariff-rate quota' system. This means that while tariffs still exist, a specific quantity of European steel is allowed to enter duty-free. This is not a free market; it is regulated trade, where politicians manually determine who can trade and in what quantities.

The Consequences: Biden attempted to link Section 232 to climate goals. His administration pushed the idea of tariffs on steel produced with high carbon emissions (for example, from China).

Fact: This appears to be based on 'good intentions,' but in practice, it again serves as a cover to protect the same U.S. steel giants that are unable to withstand cheaper competition from abroad.

The Consequences: If Trump used tariffs as a 'hysterical weapon,' Biden transformed them into an 'institutional instrument.' In both cases, the result is the same: the free market ideals defined after the Boston Tea Party are sacrificed in favor of corporate stability and political expediency.

When tariffs are discussed as 'protection of national interests,' we often forget to ask: exactly which 'nation' is being protected? In today's economic reality, tariffs are often not a universal shield for the country, but rather a precisely targeted privilege for those with pockets deep enough to maintain armies of lobbyists in Washington.

This proves that neo-feudalism is not merely a fleeting political whim, but a profound systemic erosion where the interests of corporate lobbying have become more important than the very promise of democracy—free and fair competition.

In such a system, a tariff becomes a political commodity that a head of state can bestow upon their supporters, ignoring the fact that, according to Federal Reserve data, these same tariffs later trigger a rise in production costs and job losses in those industries that consume the steel.

The Lord (Corporation): Receives exclusive market rights and protection from competition. 

The Vassal (Politician): Receives campaign donations and political backing. 

The Peasant (Consumer): Pays the 'tithe' (inflated prices), with no power to influence the agreement.

A striking and almost absurd example of this approach is the trade war with Canada — one of the United States' closest allies. The Trump administration, under the pretext of highly questionable 'national security risks,' imposed heavy tariffs on Canadian aluminum and steel. This move was no accident; it served as a direct gift to giant corporations like United States Steel, which had lobbied Washington for years to eliminate cheaper and often higher-quality imports. The result was a classic neo-feudal scheme: while the management of U.S. Steel could rub their hands at the inflated profits generated by an artificial shortage, ordinary Americans were struck from behind.

Fact: Steel producers and their trade associations have spent millions of dollars over the years on lobbying to convince politicians that foreign competition is an 'attack on America'.

The Consequences: While U.S. Steel’s stock prices and profits soared, more than 6.5 million workers in other U.S. industries — those that rely on steel, such as automakers and construction firms — faced a sharp increase in raw material costs.

This is where the face of neo-feudalism reveals itself: state power is used to create artificial advantages for a single 'lord' (a large corporation), while the rest of society — from small business owners to ordinary consumers — pays for it through higher prices.

Is this still democracy? This scheme poses a fundamental, paradoxical question about our modern system. Classical democracy dictates that laws are equal for everyone and serve the interests of the majority of society. In contrast, a system where a tariff becomes a 'commodity' that can be purchased through successful lobbying looks more like corporate feudalism.

This 'economy of the chosen' not only distorts the market but also erodes trust in the state. If the rules are written to favor those with access to the corridors of power, the principle of 'representation' for which the Boston rebels fought becomes nothing more than a distant historical footnote.

The Mirage of the American Dream

History books often paint 1776 as a sharp dividing line—a moment when the old world collapsed to make way for a new, idealistic order. However, economic structures and power mechanisms rarely submit to such rapid transformations.

Although the Boston rebellion ended political dependence on the British Crown, it did not destroy the roots of mercantilism itself. . 

Rather, it was a moment when economic control changed hands, not character.

This paradox is most directly characterised by the concept of the "American Dream". It is no coincidence that the word "dream" is included in this definition—something distant, ideal, and often unreachable. It serves as a powerful motivator for individual action while the system as a whole remains unshakable in its hierarchy.y.  It is a promised opportunity for anyone to become a "lord," even though statistical reality shows that the majority remain in the role of the "peasant," paying tariff duties on goods they are forced to buy by political necessity.

We are currently witnessing a moment where the masks are falling. Hysterical tariff increases and overt protectionism no longer attempt to masquerade as free market ideals. This is a signal that the fragmented world order being born before our eyes is not a new mistake, but rather a return to a historical reality that never truly ended.

Ultimately, we haven’t strayed far from the Boston waterfront. If back then the rebellion began against a distant empire and its lobbied monopoly, today’s tariff walls show that the circle has closed. We have not reached a new pinnacle of democracy but have returned to the starting point—an era where protectionist fiefdoms once again rule instead of the free market.

It turns out that the path 'from Boston to Washington' has not been a progression away from the past, but a slow and deliberate return to neo-feudalism. Back then, unjust tariffs were fought with revolution; today, we accept them as an inevitable reality, quietly paying an ever-higher price for the mutual dealings between mega-corporations and politicians.

The modern moral: 

Tea is still being thrown into the sea, only this time — 

with our own silent, yet costly, consent.