*
☝Latvijas sabiedrībā valda savi stereotipi par čigāniem, un pārsvarā ne tie labākie. 2020. gada LU pētījumā minēti sabiedrības aptaujas stereotipi par čigāniem - aptauja liecina, ka čigāniem nevar uzticēties (42%), tie ir slogs sociālās apdrošināšanas sistēmai (37-38%), čigāni palielina noziedzības līmeni (37-38%), 47% negribētu romus savā ģimenē, bet 36% nevēlētos dzīvot romiem kaimiņos.☝Diskriminācija mūsu sabiedrībā ilgstoši ir bijusi un, lai kā negribētos to atzīt, vēl kādu laiku būs. Lai gan situācija palēnām uzlabojas un cilvēku tolerance aug, aizspriedumi, kas valdījuši gadsimtiem ilgiem, nav atmetami vienā dienā un pat ne vienā desmitgadē.
"Pats grūtākais, saskaroties ar diskrimināciju, ir bailes, ka viss sliktais, kas ar cilvēku notiek, ir saistīts nevis ar viņa zināšanām, profesionalitāti vai personību, bet gan ar etnisko piederību."
(Rasma Zavicka, čigānu tautības skolotāja Kuldīgā.)*
ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ
Nākamais stāsts ir par mazu čigānmeitēnu, manu vienaudzi, ar kuru es reizēm spēlējos.
Tev nebūs zagt savās mājās!
Pēc dramatiski demonstratīvā notikuma ar balto Lietuvas zirgu bija pagājuši savi 5 gadi, un es kā maza knīpa bizenēju pa dārzu turp un atpakaļ. Visu gribēju zināt, visu gribēju redzēt, arī spēlēties ar kaimiņbērniem gribēju. Kaut gan nekādas naidīgas piezīmes es no vecāsmammas nedzirdēju, bet varbūt arī neatceros, pie kaimiņbērniem spēlēties viņa mani nelaida. Arī mūsu dārzā viņi nākt nedrīkstēja. Es to nesapratu, tāpēc pa kluso mēs ar kaimiņu meiteni pie sētas stāvējām, katra savā pusē, un kaut ko bērnišķīgu mēļojām. Dārzs mums bija varens - augļu kociņi, puķu dobes, ogu krūmi - viss aprušināts, izravēts, salaistīts. Pie sētas, kā jau daudzos dārzos auga avenes. Tad mēs pie tām avenēm tur stāvējām. Pašas avenes gan nebija vēl gatavas, tikai iesārtas. Es jau biju izdresēta, ka bez atļaujas neko nedrīkt plūkt, raut, par laužšanu vispār doma nebija. Bet mana jauniegūtā draudzene par to neko nezināja.
- Kā tevi sauc? - es jautāju.
- Puķe.
- Kas tas par vārdu? Tāda vārda nav.
- Ir gan. Man ir tāds. - Puķe spītīgi, caur pieri uz mani veroties atcirta.
- Puķēm ir vārdi. Kura puķe tu esi?
- Es visas puķes esu! - Puķe nebija dusmīga, kā es sākumā domāju. Viņa bija pilnībā pārliecināta, ka var izvēlēties vārdu, kādu grib.
Puķe izstiepa caur sētas zediņiem savu roķeli un noplūca negatavu aveni.
- Beidz! - Es iesaucos, bailēs, ka vecāmamma ieraudzīs un aizdzīs manu jauno draudzeni Puķi projām, un man arī neļaus vairs pat caur sētu runāties. Par laimi barons Jose pusguļus bija atlaidies uz palodzes pie atvērtā loga, otrajā stāvā, un aizrautīgi dziedāja čigānu romances savas mandolīnas pavadījumā, tāpēc, mūsu sarunu nevarēja dzirdēt.
- Ko!? - Puķe bezbailīgi iesaucās.
- Avenes vēl nav gatavas. Un vispār, tā nedrīkst darīt.
- Es gribu tā darīt, - Puķe pasniedzās atkal pēc avenes, šoreiz satverot visu zaru un izvelkot to cauri sētai uz savu pusi. - Tagad man arī ir koks.
Es nezināju ko teikt, bet kaimiņu pusē, krūmos pamanīju lielākās Puķes māsas Rositu un Zitu. Man galīgi nebija žēl, ka Puķei tagad arī ir koks. Mūsu pusē vēl bija pietiekami daudz tādi aveņu koki. Viņa var ņemt kaut visus, ka tikai vecāmamma nenāktu un mēs varētu vēl parunāties.
Nelaime nenāca no tās puse, no kuras es baidījos. Nelaime parādījās, iznirstot no krūmiem barona Joses izskatā.
- Roze! - viņš skaļā balsī uzsauca, - Mājās!
Es biju nobijusies kā diegs. Pirmo reizi es baronu redzēju tik tuvu. Viņam kājās bija brūnas ādas bikses un melni zābaki. Mugurā bija sarkani rūtots krekls un brūna ādas veste. Un vēl, viņam bija zelta! zobs. Un zelta gredzeni bija uz katra pirksta. Galvā bija tumši zaļa mednieku hūte ar raibu putna spalvu malā. Es jau zināju, ka tā ir mednieku cepure, jo līdzīga bija attālākam kaimiņam. Vecāmamma ar vectēvu runāja, ka viņš ir mežsargs un mednieks arī, jo reizēm viņš atnesa kādu meža gaļas gabalu. Diez vai es 5 gadu vecumā to savilku kopā, bet atmiņu bildītes ir saglabājušās visā krāšņumā.
Pēc brīža atskanēja meitenes raudas un barona aurošana ar aptuvenu tekstu: - Ak tu maita tāda! Vai es tev nemācīju svešu neņemt? Vai es tev neteicu, ka tev nebūs savās mājās zagt?
Tā tas kādu brīdi turpinājās, līdz iejaucās sievietes un bērni, klaigādami kaut ko čigānu valodā, pārkliedzot viens otru.
Kādu laiku es Puķi neredzēju.
Tad, vienā jaukā, saulainā dienā vecāmamma gāja ārpus vārtiņiem, meža pusē karināt veļu. Tur bija paliels placis, vecaistēvs bija novilcis divus veļas striķus no priedes uz priedi un bērzu. Sanāca smuks trijstūris. Netālu bija arī ugunskura vieta, kur rudeņos un pavasaros dedzināja lapas, bet Jāņos attiecīgi Jāņu ugunskuru.
Šajā veļas kāršanas procesā es biju lielais palīgs. Man vajadzēja no veļas bļodas padot drēbju gabalus, lai vecaimammai nebūtu lieki jālocās dēļ sāpošās muguras.
Netālu es pamanīju Puķi, kura lēnām tuvojās mums.
Tante, vai es varu palīdzēt? - Puķe jautājoši lūkojās te uz vecomammu, te uz mani.
Es biju priecīga, ka viņa atnāca. Varbūt vecāmamma mums ļaus paspēlēties.
- Ko tu, bērniņ, vari palīdzēt? - Vecāmamma, turpinot darbu jautāja.
- To ko tu dari, drēbes likt tur augšā.
- Ja tu gribi palīdzēt, tev vispirms jānomazgā rokas.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka veļu jākarina ar tīrām rokām.
Puķe pētīja savas plaukstas, pagriezdama no vienas puses uz otru.
- Man ir tīras rokas! - Puķe stingri paziņoja.
- Aizej uz māju un paprasi mammai, lai nomazgā. Pēc tam vari nākt palīdzēt.
Es ļoti gribēju, kaut mēs nepabeigtu veļas karināšanu ātrāk, nekā Puķe nomazgās rokas. Puķe kā raķete aizsvilpa mājās, un pēc minūtes bija atpakaļ.
Aizelsusies viņa jau pa gabalu sauca, - Mamma teica, ka man tīras rokas!
- Tu nomazgāji jau? - Vecāmamma, aši uzmetusi skatu uz Puķes rokām, jautāja.
- Nē, man tāpat tīras! Mamma teica! - sniedzot uz priekšu ne gluži tīrās roķeles, jautājoši skatījās.
- Nāc šu! - Vecāmamma pieveda Puķi pie veclaicīgas ūdens mazgājamās ierīces, kas bija piestiprināta pie sētas ārepusē, lai vecaistēvs var nomazgāt rokas, pēc kādiem āra darbiem. Kad Puķes rokas bija nomazgātas, vecāmamma noslaucīja tās savā priekšautā. Nu tad beidzot Puķe varēja palīdzēt! Acis Puķei spīdēja no laimes un viņa ļoti centīgi pasniedza drēbes gabalus kāršanai uz striķa.
Kad darbs bija padarīts, vecāmamma atļāva mums nedaudz palikt paspēlēties, bet pati iegāja pa dārza vārtiņiem pie avenājiem. Salasījusi sauju ar avenēm, sniedza tās Puķei. Puķe bailīgi palūkojās, tad pasniedza savas mazās rociņas, ļaudama lai ogas sabirst saujās. Kad pirmās ogas jau bija vēderā, Puķe, īstajā vārdā Roze, klusi noteica: - Paldies, tante!
Es nezinu, vai mani vecvecāki pārrunāja savā starpā barona Joses audzināšanas metodes. Tāpat, nezinu, vai Joses sprediķis Puķei vairāk bija domāts mums vai Puķei. Tikai zinu vienu - vacāmamma bija ļoti stingra un reizēm barga, bet viņai bija laba sirds. Šīs bērnības atmiņas ir tik pamatīgi nostiprinājušās atmiņā, ka varu tās skatīties kā filmu, ar emociju pievienoto vērtību.
L. t. dz.
Šie čigāni bagātāki
Par visiem čigāniem:
Jauni kungi zābakos,
Jumpraviņas kurpitēs.
*http://www.romucentrs.lv
*https://socialais.kuldiga.lv/ciganam-nav-svarigi-vai-vinu-sauc-par-ciganu-vai-romu/
© Skarleta Mukane
