Autors: Kārlis Rudevičs☝Termini “čigāni” un “romi” apzīmē vienu un to pašu etnisko grupu, bet “romi” ir mūsdienīgāks, starptautiski pieņemts apzīmējums, kuram priekšroku dod oficiālās institūcijas un paši romu kopienas pārstāvji. Latvijā tradicionāli tiek lietots vārds “čigāni,” taču aizvien biežāk gan politiskos dokumentos, gan sabiedriskās integrācijas politikā tiek akcentēts “romi” kā politkorektais termins.
"Nav jau svarīgi, kā tevi nosauc. Svarīga ir intonācija, kā tas tiek pateikts." (Rasma Zavicka, čigānu tautības skolotāja Kuldīgā.)*
Par cik mana intonācija ir pozitīva, lietošu vārdu "čigāni". Tas man ir pierasts, un pavisam nenozīmē nievājošu attieksmi.
ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ
Es sākšu ar stāstu no savas ģimenes dzīves neilgi pirms nākšanas šajā brīnišķīgajā pasaulē. To man stāstīja vecāmamma, bet tagad, ceļot augšā to no atmiņu plauktiem, varu droši apgalvot, ka biju šī notikuma lieciniece.
Kas šķūnītī čurā visu nakti?
Tālajos XX gs. 50-tajos gados, ciemā X, tajā laikā sauktā ciema padome deva zemi apbūvei. Mani vecvecāki, radinieku iedrošināti, šo iespēju izmantoja, lai uzceltu māju. Zemes gabals bija faktiski mežā, priežu jaunaudzē, kur vēl 10 gadus atpakaļ pāri gāja II Pasaules kara frontes līnija. Tas atradās tieši tajā vietā, kur bija izvietots kara laika hospitālis. Blakus mūsu topošai jaunbūvei apmetās kupla čigānu famīlija, un arī cēla māju.
Runāja, ka viņi it kā no Kurzemes puses atbraukuši, bet varbūt no Lietuvas caur Latgali. Kas to lai tagad zina. Tie nebija vienkārši čigāni, tā bija čigānu sabiedrībā augsta statusa ģimene, jo vecais ciltstēvs bija "Čigānu barons". Tā lūk! Baronu sauca Jose, pilnajā vārdā Jozefs, bet varbūt Jāzeps. Josem bija divas meitas - Tamāra un Regīna. Abas bija smukas ka traks', precējušās un ar bērnu pulciņiem. Viena meita dzīvoja kopā ar vecajiem, bet Tamārai barons izkārtoja zemes gabalu mūsu mājas otrajā pusē. Bijām Joses lielās famīlijas ieskauti no abām pusēm. Trešajā pusē bija iela, bet ceturtajā - mežš.
Tas bija novembris, mēnesis pirms manas dzimšanas. Manai mammai bija trausls miegs, saprotamu iemeslu dēļ, tādēļ viņa naktīs bieži cēlās augšā uz tualeti aiziet. Vienā šādā naktī, izgājusi paelpot pirmā sala sauso, svaigo gaisu, viņa izdzirdēja savādas skaņas čigānu pusē. Viņa iesteidzās iekšā un modināja vecākus augšā.
- Mammu, tur ārā kaut kas notiek! Kaut kas sit ar koku pa čigānu šķūnīti! Un tad kaut ko lej, ūdeni vai! Varbūt kaut kad deg? - mamma satraukti stāstīja. Viņa bija tikai 21 gadu jauna, stāvoklī un nobijusies.
- Paklau, tu jau aizvakar man stāstīji šitos pekstiņus! Tas tev uz nervu pamata. Vai tev vēl nesāp? - mammas mamma pusčukstus, norūpējusies jautāja.
Kaut kāda attāla sausa skaņa pārtrauca nakts satraukto sarunu. Pēc mirkļa abas saskatījās, cik nu daudz no sejas varēja redzēt blāvajā gaismā.
- Nāc, ejam skatīties, varbūt kāds kaujās! Man vakar Tamāra teica, ka tēvs esot ar viņas vīru strīdējušies par to, kurš ņems brūno ķēvi, jo gribot uz Rīgu darīšanās. Tēvs esot teicis, ka nedošot, pašam esot kaut kādas darīšanas. Bet vecajam ir divi zirgi, kāpēc nevar otru iedot? Nav jau nemaz tik vecs tas Bandžo, un spīd noķemmēts kā zelta rublis, - Mamma to visu nobēra vienā elpas vilcienā.
Pēkšņi noskanēja blīkšķis, ir kā kaut kas kristu, vai spaiņi vai vertikāli sastutētas metāla trubas.
- Vai dieniņ', kaut kas traks, jāiet skatīties! - Vecāmamma steidzīgi rausās ārā no gultas, - Varbūt jāzvana uz "01" vai "02", bet ja kas nopietns būs, tad zvanīsim uz "03" arī. - Steidzīgi ģerbjoties viņa purināja vīra plecu.
Tajā laikā vecaimammai bija nedaudz pāri 40, viņa - enerģiska, lepna sieviete, diezgan valdonīgas dabas, kas regulēja, kas kuram jādara, un atrada visās situācijās risinājumu.
- Ko jūs te naktī ņemās, ka gulēt neļauj? - atskanēja mammas tēva zemais bass. Manam vectēvam nebija vīriešiem raksturīgais dziļais miegs - "guļ ka ar lielgabalu var šaut", tas laikam ir kara laika izteiciens. Tā arī bija, ka lielgabali bija atstājuši traumu no "Kurzemes katlā" pārdzīvotā. Viņš nereti redzēja murgus, reizēm modās nakts vidū, bet par cik bija jauns, stiprs un fiziski smagi strādājis, tad tas īpaši viņa nervu sistēmu neietekmēja. Vai arī viņš to neizrādīja.
- Celies, ejam skatīt, kas tur ārā notiek Joses pusē, - Vecāmamma diezgan stingri noteica.
Mamma jau bija izgājusi no vecāku guļamistabas, lai viņi var apģērbties, bet pa ceļam uz ārdurvīm vēl dzirdēja savas mammas norādījumus.
- Blakus telefonam, pie sienas es vakar pielīmēju sarakstu ar telefona numuriem, lai nav jāmeklē telefona grāmatā. Tur ir parastie numuri, ja ātrie neatbild. - Atskanēja vecāsmammas viegli satrauktā balss.
Mamma pie sevis pasmaidīja un noteica: "Atkal jau muterīte diriģē parādi".
Visi trīs izgāja uz vēl nepabeigtās jaunbūves lieveņa. Apstājās. Sastinga, ieklausoties nakts ietītajā un pilnmēness spocīgās gaismas apspīdētajā, apsarmojušā meža skaņās. Nekā. Klusums. Tāli, sīki brakšķi, ko iespējams kāds nakts dzīvnieks mežā radījis. Kaut kur tālumā retas suņu rejas. Tas viss.
- Nu jūs gan abas te štīmungu uztaisījāt nakts vidū! - vecaistēvs pus nopietni, pus pa jokam noteica. - Man pēc divām stundām bānis uz Rīgu.
Vecaistēvs nekad balsi nepacēla. No agras bērnības es apbrīnoju viņa mierīgumu, nosvērtumu un pragmatisko pieeju lietām un parādībām.
Tā nu visi devās pie miera pēc piecu minūšu saspringtās uzmanības un dīvainu satraukuma sajūtu.
- Žēl, ka nekas nenotika. - Noteica mamma savā jaunības optimismā.
- Mammu, tur ārā kaut kas notiek! Kaut kas sit ar koku pa čigānu šķūnīti! Un tad kaut ko lej, ūdeni vai! Varbūt kaut kad deg? - mamma satraukti stāstīja. Viņa bija tikai 21 gadu jauna, stāvoklī un nobijusies.
- Paklau, tu jau aizvakar man stāstīji šitos pekstiņus! Tas tev uz nervu pamata. Vai tev vēl nesāp? - mammas mamma pusčukstus, norūpējusies jautāja.
Kaut kāda attāla sausa skaņa pārtrauca nakts satraukto sarunu. Pēc mirkļa abas saskatījās, cik nu daudz no sejas varēja redzēt blāvajā gaismā.
- Nāc, ejam skatīties, varbūt kāds kaujās! Man vakar Tamāra teica, ka tēvs esot ar viņas vīru strīdējušies par to, kurš ņems brūno ķēvi, jo gribot uz Rīgu darīšanās. Tēvs esot teicis, ka nedošot, pašam esot kaut kādas darīšanas. Bet vecajam ir divi zirgi, kāpēc nevar otru iedot? Nav jau nemaz tik vecs tas Bandžo, un spīd noķemmēts kā zelta rublis, - Mamma to visu nobēra vienā elpas vilcienā.
Pēkšņi noskanēja blīkšķis, ir kā kaut kas kristu, vai spaiņi vai vertikāli sastutētas metāla trubas.
- Vai dieniņ', kaut kas traks, jāiet skatīties! - Vecāmamma steidzīgi rausās ārā no gultas, - Varbūt jāzvana uz "01" vai "02", bet ja kas nopietns būs, tad zvanīsim uz "03" arī. - Steidzīgi ģerbjoties viņa purināja vīra plecu.
Tajā laikā vecaimammai bija nedaudz pāri 40, viņa - enerģiska, lepna sieviete, diezgan valdonīgas dabas, kas regulēja, kas kuram jādara, un atrada visās situācijās risinājumu.
- Ko jūs te naktī ņemās, ka gulēt neļauj? - atskanēja mammas tēva zemais bass. Manam vectēvam nebija vīriešiem raksturīgais dziļais miegs - "guļ ka ar lielgabalu var šaut", tas laikam ir kara laika izteiciens. Tā arī bija, ka lielgabali bija atstājuši traumu no "Kurzemes katlā" pārdzīvotā. Viņš nereti redzēja murgus, reizēm modās nakts vidū, bet par cik bija jauns, stiprs un fiziski smagi strādājis, tad tas īpaši viņa nervu sistēmu neietekmēja. Vai arī viņš to neizrādīja.
- Celies, ejam skatīt, kas tur ārā notiek Joses pusē, - Vecāmamma diezgan stingri noteica.
Mamma jau bija izgājusi no vecāku guļamistabas, lai viņi var apģērbties, bet pa ceļam uz ārdurvīm vēl dzirdēja savas mammas norādījumus.
- Blakus telefonam, pie sienas es vakar pielīmēju sarakstu ar telefona numuriem, lai nav jāmeklē telefona grāmatā. Tur ir parastie numuri, ja ātrie neatbild. - Atskanēja vecāsmammas viegli satrauktā balss.
Mamma pie sevis pasmaidīja un noteica: "Atkal jau muterīte diriģē parādi".
Visi trīs izgāja uz vēl nepabeigtās jaunbūves lieveņa. Apstājās. Sastinga, ieklausoties nakts ietītajā un pilnmēness spocīgās gaismas apspīdētajā, apsarmojušā meža skaņās. Nekā. Klusums. Tāli, sīki brakšķi, ko iespējams kāds nakts dzīvnieks mežā radījis. Kaut kur tālumā retas suņu rejas. Tas viss.
- Nu jūs gan abas te štīmungu uztaisījāt nakts vidū! - vecaistēvs pus nopietni, pus pa jokam noteica. - Man pēc divām stundām bānis uz Rīgu.
Vecaistēvs nekad balsi nepacēla. No agras bērnības es apbrīnoju viņa mierīgumu, nosvērtumu un pragmatisko pieeju lietām un parādībām.
Tā nu visi devās pie miera pēc piecu minūšu saspringtās uzmanības un dīvainu satraukuma sajūtu.
- Žēl, ka nekas nenotika. - Noteica mamma savā jaunības optimismā.
Pienāca nākamais rīts. Ap pulksten vieniem pēcpusdienā mamma ar savu mammu sēdēja virtuvē pēc pusdienām pie kafijas tases. Izklaidējoties, abas spēlēja kārtis. Bija tāda spēle "Tūkstotis", ko pēc gadiem vecāmamma imācīja arī man. Tā viņas tur abas, pareizāk sakot trijatā, ar mani mammas klēpī, sēdēja un nesteidzīgi pļāpāja par iepriekšējās nakts notikumiem. Brīžiem viņu skats aizklīda loga virzienā, kur varēja redzēt kā pirmais sniegs rāmi krita lielām pārslām, apsedzot ābeļzarus, priežu skuju spurainos pušķus un uzklājot baltu segu vismazākajiem dārza iemītniekiem, kuri par savām mājām sauc zālāju un puķu dobes.
Šajā klusajā ziemas idillē pēkšņi ieskrēja misters Haoss, izjaucot visu, ko var izjaukt. Mammas kafijas krūze apgāzās, satraukta rokas vēziena rezultātā, klusumu pāršķēla milicijas mašīnu sirēnas, un ne jau tikai viena mašīna, bet vismaz četras kopā. No vienas ielas puses traucās divi zaļbrūni "bobiki", ar riepām izbraucot rises piesnigušajā ielā, bet no otras - divi žiguļi. Tādi mūsu ciemā nebija redzēti. Kaķis, kas mūsu kompānijā laiski baudīja miera pauzi, uztaisīja lielas acis, piepūta asti, un ar kupri uz muguras nozuda istabas virzienā.
Sirēnas gaudoja kādu brīdi, bet tad apklusa. Protams, mammai un vecaimammai ātri bija jāuzsviež plecos mētelīši un jāiet ārā lūkot, kas tad nu notiek. Milicijas mašīnas, no abām pusēm bloķējot pašauro ielu, kura toreiz bija vien plata taka, piestāja pie čigānu barona Joses mājas. Kādi seši, septiņi miliči devās uz mājas pusi, bet tur jau arī visa famīlija skrēja ārā skatīt nelūgtos viesus. Bērni spiedza, sievietes kliedza, vīri cepres padusēs miedza. Mamma ar savu mammu, un ar mani arī, jo es biju ļoti ieinteresēta visā šajā jampadracī, vērīgi lūkojāmiies pāri sētai čigānu pagalma virzienā. Tas bija neliels attālums, tikai kādi nieka 30/40 metri. Tikai žēl, ka lielās sniega pārslas traucēja novērošanas baudu.
Dīvaini, bet miliči mērķtiecīgi devās uz šķūnīša pusi. Pēc brīža divi kārtībsargi no šķūnīša izveda lielu, baltu spēcīgu ērzeli.
Jose izmisumā mēģināja miličus iežēlināt, - Kungs, apžēlojies par mani, kungs, es tev stāstis' vis' kā pie bikts, kungs, es neko nezin' par šitento ērzel', es nezin' no kurien' viņ' te nāca, kungs... Bet citi divi miliči jau bija paņēmuši nabaga Josi aiz padusēm un veda uz "bobiku'.
Jose izmisumā mēģināja miličus iežēlināt, - Kungs, apžēlojies par mani, kungs, es tev stāstis' vis' kā pie bikts, kungs, es neko nezin' par šitento ērzel', es nezin' no kurien' viņ' te nāca, kungs... Bet citi divi miliči jau bija paņēmuši nabaga Josi aiz padusēm un veda uz "bobiku'.
Vēlāk piebrauca kaut kāda Volga. Viens no svešās mašīnas pasažieriem paņēma zirgu, apsedloja, un aizjāja ka sniegs noputēja vien.
Mamma ar savu mammu vēl skumji noteica, ka tagad jau Jose uz ilgu laiku cietumā, bet liels bija pārsteigums, kad pēc divām dienām šis sveiks un vesels atgriezās mājās. Jā, cietums nav vieta baroniem!
Pēc kāda laika jau viss ciems X mēļoja, ka mūsu čigāni zirgu esot Lietuvā nozaguši. Bet, gods kam gods, ne reizi mūsu čigāni nezaga Ciemā X. Ne no privātajiem, ne veikalā.
Mamma ar savu mammu vēl skumji noteica, ka tagad jau Jose uz ilgu laiku cietumā, bet liels bija pārsteigums, kad pēc divām dienām šis sveiks un vesels atgriezās mājās. Jā, cietums nav vieta baroniem!
Pēc kāda laika jau viss ciems X mēļoja, ka mūsu čigāni zirgu esot Lietuvā nozaguši. Bet, gods kam gods, ne reizi mūsu čigāni nezaga Ciemā X. Ne no privātajiem, ne veikalā.
ℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭℭ
☝Zirgi čigānu (romu) kultūrā ieņem ļoti nozīmīgu vietu – tie nav tikai pārvietošanās līdzeklis, bet gan statusa, iztikas un tradīciju simbols. Vēsturiski čigāni bieži nodarbojās ar zirgu audzēšanu, tirdzniecību un pakalpojumiem, kas saistīti ar zirgiem, piemēram, bija izcili kalēji un zirgu kopēji. Tirdzniecība, zirgu vērtēšana un apmācība palīdzēja čigānu kopienām izdzīvot un saglabāt neatkarību dažādās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā.
☝Pasaku un folkloras motīvos zirgs tiek attēlots kā starpnieks starp pasaulēm, pārdabisku pārvērtību un veiksmes simbols. Romu kultūras rituālos un svētkos liela nozīme bijusi izjādēm, zirgu spēļu demonstrējumiem un leģendām par gudriem, uzticīgiem zirgiem.
☝Zirgu tirdzniecība bija viens no galvenajiem nodarbošanās veidiem seno čigānu sabiedrībā, īpaši Latvijā un Lietuvā. Kopumā zirgs čigānu kultūrā nozīmē daudz vairāk nekā tikai transportu – tas ir ilgstošs tradīciju, brīvības, izdzīvošanas un cieņas simbols.
☝Pasaku un folkloras motīvos zirgs tiek attēlots kā starpnieks starp pasaulēm, pārdabisku pārvērtību un veiksmes simbols. Romu kultūras rituālos un svētkos liela nozīme bijusi izjādēm, zirgu spēļu demonstrējumiem un leģendām par gudriem, uzticīgiem zirgiem.
☝Zirgu tirdzniecība bija viens no galvenajiem nodarbošanās veidiem seno čigānu sabiedrībā, īpaši Latvijā un Lietuvā. Kopumā zirgs čigānu kultūrā nozīmē daudz vairāk nekā tikai transportu – tas ir ilgstošs tradīciju, brīvības, izdzīvošanas un cieņas simbols.
 |
Čigāns bija mans vīriņš.
Čigāns laukâ zirgus mija,
Es pa logu skatijos.
Mij, vīriņi, labus zirgus,
Man braucamu kumeliņu,
Man braucamu kumeliņu,
Sev jājamu ērzeliti.
*https://socialais.kuldiga.lv/ciganam-nav-svarigi-vai-vinu-sauc-par-ciganu-vai-romu/
© Skarleta Mukane
2 komentāri:
Vai tā, tai mammas puncī biji tu Skārletiņa?!☺️
Tieši tā!!!!!!
Ierakstīt komentāru