No tējas kastēm līdz tarifu mūriem:
Brīvības ilūzija neofeodālisma ēnā
Īrijas Republika
08/04/2026
1773. gada 16. decembra naktī Bostonas osta kļuva par liecinieci vienam no ikoniskākajiem dumpjiem cilvēces vēsturē. Grupa Ziemeļamerikas kolonistu – britu ieceļotāju pēcteči, kuri Ameriku sauca par savām mājām, bet kurus Londona joprojām uzskatīja par otršķirīgiem pavalstniekiem izlēma, ka mērs ir pilns. Pārģērbušies par mohauku indiāņiem, lai maskētu savu identitāti un simboliski parādītu, ka viņi vairs nav Britu impērijas "bērni", viņi uzkāpa uz trim tirdzniecības kuģiem un aukstajos ūdeņos izmeta 342 kastes tējas.
Tie bija vairāk nekā 42 tonnas kravas, kuras vērtība mūsdienu izteiksmē sasniegtu aptuveni 1,7 miljonus dolāru. Taču šis nebija tikai huligānisks akts. Tas bija tiešs trieciens pa Londonas "Tējas likumu" (Tea Act), ar kuru Britu parlaments mēģināja mākslīgi glābt no bankrota Britu Austrumindijas kompāniju. Šī milzu korporācija tajā laikā bija klasiska "valsts valstī" – tai piederēja privāta armija un milzīga ietekme Londonas gaiteņos, kur paši parlamentārieši bija tās akcionāri un saņēma dividendes. Piešķirot šai kompānijai monopolu un nosakot tarifus bez kolonistu piekrišanas, Londona izprovocēja pretreakciju, kas radīja vēsturisku saukli: 'Nekādu nodokļu bez pārstāvniecības!' (No taxation without representation). Britu parlamentā nebija neviena Amerikas kolonijas pāerstāvja.
Tas bija dumpis pret sistēmu, kurā politiskā elite lobēja savus "čomus", upurējot visas sabiedrības tiesības uz brīvu tirgu un godīgu konkurenci.
Paradoksāli, bet šodien, divarpus gadsimtus vēlāk, tieši šis demokrātijas un brīvības šūpulis – ASV – ir sākusi būvēt jaunus, neredzamus tarifu žogus. Modernie "tējas tarifi" vairs nav vērsti pret impēriju pāri okeānam, bet gan pret ģeopolitiskajiem konkurentiem un pat sabiedrotajiem. Ja toreiz trīs pensi par tējas mārciņu izraisīja revolūciju, tad šodienas 100% tarifi ķīniešu elektroauto vai 25% nodevas Eiropas tēraudam tiek pasniegti kā nacionālās drošības garants.
Zem šiem "labajiem nodomiem" mūsdienās sāk iezīmēties kaut kas bīstami līdzīgs neofeodālismam – iekārtai, kurā brīvais tirgus kļūst par butaforiju, bet reālos noteikumus diktē jauni korporatīvie "lordi", kuri spēj iztirgot sev labvēlīgus tarifus Vašingtonas vai Briseles gaiteņos. Šajā globālajā spēlē Latvija atrodas neapskaužamā pozīcijā. Atšķirībā no lielvarām, mēs savas tirdzniecības saites ar agresorvalstīm raujam nevis peļņas vai protekcionisma dēļ, bet gan lai nosargātu pašu demokrātijas jēdzienu un savu valstisko eksistenci.
Vai tarifu kari ir ceļš uz suverenitāti, vai tomēr lēna demokrātijas pašiznīcināšanās par labu korporatīvajai elitei? Lai saprastu nākotni, mums ir jāatgriežas Bostonas ostā un jāuzdod vairāki jautājumi: Vai Bostonas kolonisti sacēlās, jo vēlējās būt klāt pie lēmumu pieņemšanas (parlamentā)? Vai šodienas tarifu karu laikmetā demokrātija mums vēl sniedz šo 'pārstāvniecību', vai arī mēs esam atgriezušies punktā, kur mūsu ekonomisko likteni nosaka saujiņa 'izredzēto' aiz slēgtām durvīm?
Neofeodālisma arhitekti un izredzēto tarifi
Mūsdienu Vašingtonas gaiteņos Bostonas tējas dzeršanas ideāli ir pārvērtušies par savu pretmetu. Ja toreiz Amerikas kolonisti cīnījās pret netaisnīgu monopolu, tad šodien prezidents Donalds Tramps tarifus ir padarījis par personīgu, un nereti histērisku politisko ieroci. Šī "tarifu vīra" stratēģija līdzinās nevis smalkai ekonomikas plānošanai, bet gan ģeopolitiskam cirvim, kas tiek vicināts, nešķirojot ne sabiedrotos, ne sekas paša valsts iekšienē. Šādā gaisotnē brīvais tirgus mirst, dodot vietu neofeodālai kārtībai, kurā noteikumus diktē nevis efektivitāte, bet gan tas, kurš korporatīvais "lords" tajā brīdī ir ieguvis prezidenta labvēlību.
Dati liecina, ka tādi industrijas milži kā "United States Steel Corp" un "Nucor Corp", kā arī to nozares asociācijas, gadu desmitiem ir investējušas desmitiem miljonu dolāru Vašingtonas lobēšanas mašinērijā. Saskaņā ar ASV lobēšanas reģistru atskaitēm, šīs korporācijas ir mērķtiecīgi finansējušas kampaņas un domnīcas, lai nostiprinātu naratīvu: jebkurš lētāka tērauda imports no Kanādas vai Eiropas nav vis ekonomiska konkurence, bet gan eksistenciāls "uzbrukums Amerikas industrijai".
Pat administrācijas maiņa Baltajā namā neatnesa atvieglojumu; tā dēvētais 232. pants, ko reiz aktivizēja Tramps, Baidena laikā netika atcelts, bet gan iecementēts kā jauna norma.
Baidens, tāpat kā Tramps, ir atkarīgs no tā dēvētā "Rūsas joslas" (Rust Belt) vēlētāja – tie ir Pensilvānijas, Mičiganas un Ohaio štatu strādnieki. Tērauda korporācijas un to arodbiedrības šajos štatos ir milzīgs politiskais spēks. Atcelt tarifus nozīmētu saniknot šīs ietekmīgās grupas. Pat ja tarifi kaitē visai valsts ekonomikai kopumā, politiski tie ir kļuvuši par "neaizskaramu lēmumu", jo neviena administrācija nevēlas tikt nosaukta par "vāju pret ārzemju konkurenci". Baidena administrācija saprata, ka Trampa ieviestais 232. pants ir lielisks instruments ģeopolitiskajās spēlēs. Tā vietā, lai to atceltu, tas tika izmantots kā spiediena mehānismu sarunās ar Eiropas Savienību.
Fakti: 2021. gadā ASV un ES vienojās par tā dēvēto "tarifu kvotu" sistēmu. Tas nozīmē, ka tarifi joprojām pastāv, bet noteiktam daudzumam Eiropas tērauda ļauj ievest bez nodevas. Tas nav brīvais tirgus; tā ir regulēta tirdzniecība, kurā politiķi manuāli nosaka, kurš un cik daudz drīkst tirgoties.
Baidens 232. pantu mēģināja sasaistīt arī ar klimata mērķiem. Viņa administrācija virzīja ideju par tarifiem tēraudam, kas ražots ar lielām oglekļa emisijām (piemēram, Ķīnā). Tas izskatās pēc "labiem nodomiem", bet praksē tas atkal kalpo kā aizsegs, lai sargātu tos pašus ASV tērauda gigantus, kuri nespēj izturēt lētāku konkurenci no ārzemēm.
Sekas: Ja Tramps tarifus izmantoja un izmanto abos prezidentūras termiņos kā "histērisku ieroci", tad Baidens tos pārvērta par "institucionālu instrumentu". Abos gadījumos rezultāts ir viens: brīvā tirgus ideāli, kas tika definēti pēc Bostonas ("Tee party"), tiek upurēti par labu korporatīvajai stabilitātei un politiskajam izdevīgumam.
Kad tiek runāts par tarifiem kā "nacionālo interešu aizsardzību", mēs bieži aizmirstam pajautāt: kura tieši "nācija" tiek aizsargāta? Mūsdienu ekonomiskajā realitātē tarifi bieži vien nav vispārējs vairogs valstij, bet gan precīzi mērķēta privilēģija tiem, kuriem ir pietiekami dziļas kabatas, lai uzturētu lobistu armijas Vašingtonā.
Tas pierāda, ka neofeodālisms nav tikai īslaicīga politiska kaprīze, bet gan dziļa sistēmiska erozija, kurā korporatīvā lobija intereses ir kļuvšas svarīgākas par pašu demokrātijas solījumu – brīvu un taisnīgu konkurenci.
Šādā sistēmā tarifs kļūst par politisku preci, ko valsts vadītājs var piešķirt saviem atbalstītājiem, ignorējot faktu, ka saskaņā ar Federālo rezervju sistēmas datiem šie paši tarifi vēlāk izraisa ražošanas izmaksu kāpumu un darba vietu zaudēšanu tajās nozarēs, kas šo tēraudu patērē.
Spilgts un teju absurds piemērs šai pieejai ir tirdzniecības karš ar Kanādu – vienu no tuvākajiem ASV sabiedrotajiem. Trampa administrācija, aizbildinoties ar visai apšaubāmiem "nacionālās drošības riskiem", uzlika smagus tarifus Kanādas alumīnijam un tēraudam. Šis solis nebija nejaušs; tas kalpoja kā tiešs dāvinājums tādām milzu korporācijām kā "United States Steel", kas gadiem ilgi lobēja Vašingtonu, lai tiktu vaļā no lētāka un nereti kvalitatīvāka importa. Rezultāts bija klasiska neo-feodāla shēma: kamēr U.S. Steel vadība varēja berzēt rokas par uzpūsto peļņu, ko radīja mākslīgi radītais deficīts, parastie amerikāņi saņēma triecienu no aizmugures.
Fakts: Tērauda ražotāji un to asociācijas gadiem ilgi ir tērējuši miljoniem dolāru lobēšanai, lai pārliecinātu politiķus, ka ārvalstu konkurence ir "uzbrukums Amerikai".
Sekas: Kamēr U.S. Steel akciju cenas un peļņa pieauga, vairāk nekā 6,5 miljoni strādnieku citās ASV industrijās (kas izmanto tēraudu, piemēram, auto būvē vai celtniecībā) saskārās ar izejvielu sadārdzināšanos.
Lords (Korporācija): Saņem ekskluzīvas tirgus tiesības un aizsardzību pret konkurenci.
Vasalis (Politiķis): Saņem priekšvēlēšanu kampaņas ziedojumus un politisko atbalstu.
Zemnieks (Patērētājs): Maksā "desmito tiesu" (uzpūstas cenas), bez jebkādām iespējām ietekmēt šo vienošanos.
Šeit parādās neofeodālisma seja: valsts vara tiek izmantota, lai radītu mākslīgas priekšrocības vienam "lordam" (lielkorporācijai), kamēr pārējie sabiedrības locekļi – no maziem uzņēmējiem līdz ierindas pircējiem – par to samaksā caur augstākām cenām.
Vai tā joprojām ir demokrātija? Šī shēma uzdod fundamentālu, paradoksālu jautājumu par mūsdienu iekārtu. Klasiskā demokrātija paredz, ka likumi ir vienādi visiem un tie kalpo sabiedrības vairākuma interesēm. Turpretī sistēma, kurā tarifs kļūst par "preci", ko var nopirkt caur veiksmīgu lobēšanu, drīzāk atgādina korporatīvu feodālismu.
Šāda "izredzēto" ekonomika ne tikai kropļo tirgu, bet arī grauj uzticību valstij. Ja noteikumi tiek rakstīti par labu tiem, kuriem ir pieeja varas gaiteņiem, "pārstāvniecības" princips, par ko cīnījās Bostonas dumpinieki, kļūst tikai par senu vēsturisku notikumu.
Vai "Amerikāņu sapnis" bija sapnis?
Vēstures mācību grāmatās 1776. gads tiek zīmēts kā krasa robežšķirtne – brīdis, kad vecā pasaule sabruka, lai dotu vietu jaunai, ideālistiskai kārtībai - Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr, ekonomikas struktūras un varas mehānismi reti kad pakļaujas tik straujām transformācijām.
Lai gan Bostonas dumpis pārtrauca politisko atkarību no Londonas kroņa, tas neiznīcināja pašu merkantilisma sakni.
Drīzāk tas bija brīdis, kad saimnieciskā kontrole mainīja īpašnieku, nevis raksturu. Raugoties uz mūsdienu tarifu kariem, kļūst skaidrs, ka neofeodālisms nav pēkšņa 21. gadsimta anomālija, bet gan klātesoša, kaut arī prasmīgi maskēta sistēmas sastāvdaļa, kas zem demokrātijas izkārtnes ir turpinājusi pulsēt gadu desmitiem.
Šī sistēma darbojas pēc principa, ka patiesā ekonomiskā suverenitāte nekad nav piederējusi pūlim. Ja reiz tie bija impēriju lēmumi aiz tālām okeāna robežām, tad šodien tās ir korporatīvās vienošanās un protekcionisma akti, kas tiek pasniegti kā "nacionālā glābšana". Demokrātija šajā kontekstā bieži vien kalpo kā vizuāls ietvars, kas ļauj iedzīvotājiem noticēt savai līdzdalībai procesos, kamēr fundamentālie spēles noteikumi – nodokļi, tarifi un tirgus piekļuve – tiek pārrakstīti par labu tiem, kuriem ir kapacitāte šos procesus finansēt.
Vistiešāk šo paradoksu raksturo "Amerikāņu sapņa" (American Dream) jēdziens. Tā nav nejaušība, ka šajā definīcijā ir ietverts vārds "sapnis" – kaut kas tāls, ideāls un bieži vien nesasniedzams. Tas kalpo kā spēcīgs motivators individuālai darbībai, kamēr sistēma kopumā paliek nesatricināma savā hierarhijā. Tā ir solīta iespēja ikvienam kļūt par "lordu", lai gan statistiskā realitāte rāda, ka lielākā daļa paliek "zemnieka" lomā, maksājot tarifu nodevas par precēm, kuras viņiem liek pirkt politiskā nepieciešamība.
Šobrīd mēs piedzīvojam brīdi, kad maskas tiek nomestas.
Histēriskā tarifu celšana un atklātais protekcionisms vairs nemēģina izlikties par brīvā tirgus ideāliem. Tas ir signāls tam, ka sadrumstalotā pasaules kārtība, kas dzimst mūsu acu priekšā, nav jauna kļūda, bet gan atgriešanās pie tās vēsturiskās realitātes, kas nekad īsti nav beigusies. Galu galā, mēs neesam aizgājuši tālu no Bostonas krastmalas.
Ja toreiz dumpis sākās pret tālu impēriju un tās lobēto monopolu, tad šodienas tarifu mūri rāda, ka aplis ir noslēdzies.
Mēs neesam nonākuši jaunā demokrātijas virsotnē, bet gan atgriezušies sākumpunktā — laikmetā, kur brīvā tirgus vietā atkal valda protekcionisma ietekmes sfēras. Izrādās, ka ceļš "no Bostonas līdz Vašingtonai" nav bijis progress prom no pagātnes, bet gan lēna un mērķtiecīga atgriešanās neofeodālismā, toreiz pret netaisnīgiem tarifiem cīnījās ar revolūciju, bet šodien mēs tos akceptējam kā neizbēgamu realitāti.
Starp impēriju ambīcijām un mūsu izdzīvošanu
Šis nav stāsts tikai par tālām Amerikas korporācijām, un neofeodālisma uzplaukums Rietumos nav tikai tāla ekonomikas teorija. Ja Bostonas ("Tee Party") bija amerikāņu dumpis pret impērijas monopolu, tad mūsu Baltijas ceļš bija dzīva cilvēku ķēde, kas sarāva važas ar sistēmu, kurā Maskavas "lordi" manuāli diriģēja katru mūsu dzīves aspektu. Taču šodien mēs redzam bīstamu tendenci: brīvība, ko izcīnījām pie Brīvības pieminekļa, klusi tiek iemainīta pret jauna veida "ne-brīvību".
Kamēr lielvaras pāri okeānam tarifus izmanto kā ķirurģiski precīzu instrumentu savu korporatīvo "lordu" peļņas audzēšanai, mēs šeit, Eiropas pierobežā, saskaramies ar pavisam cita rakstura ierobežojumiem.
Laikā, kad mēs jau 35 gadus baudām sen gaidīto neatkarību - stratēģiskos lēmumus un mūsu naudas plūsmas kontrolē modernie "lordi" uzvalkos.
Fakti:
- Dati: Swedbank un Luminor dominē finanšu asinsritē, Laima un Aldaris jau sen pieder ārvalstu konglomerātiem (Orkla un Carlsberg), bet vietējais 'zemnieks' tikai maksā arvien augstākas pakalpojumu cenas. Latvijas banku sektors ir viens no koncentrētākajiem Eiropā. Četras lielākās bankas kontrolē vairāk nekā 80% no kopējā tirgus, kas rada oligopola apstākļus. Swedbank un SEB vien kontrolē milzīgu tirgus daļu, un 2023. gadā banku peļņa pieauga par vairāk nekā 100% (sasniedzot ap 600 miljoniem EUR), kamēr kredītprocenti iedzīvotājiem ir vieni no augstākajiem eirozonā.
- Pavisam jauna (12.08.2025.) darījuma pieteikums iezīmē jauna, agresīva spēlētāja vēlmi pārdalīt ietekmes sfēras Latvijas finanšu lēņu sistēmā. INDEXO mēģinājums pārņemt DelfinGroup nav vienkārša biznesa optimizācija, bet gan stratēģiska vertikālā integrācija, kurā jauna banka vēlas apvienoties ar plašāko nebanku kreditēšanas tīklu, lai radītu pretvaru esošo "lordu" – lielo komercbanku – oligopolam. Tajā pašā laikā šis process rada pamatotas bažas par neofeodālisma tālāku nostiprināšanos:
Apvienojot tūkstošiem „zemnieku“ pensiju uzkrājumus ar plašo patēriņa kredītu un lombardu infrastruktūru, vai mēs patiesībā neesam liecinieki jauna, vēl visaptverošāka vietējā „lēņa“ dzimšanai?
Konkurences padomes uzdevums šajā gadījumā ir ne tikai izvērtēt tirgus daļas, bet arī saskatīt, vai šāda konsolidācija tiešām kalpos patērētāju interesēm, vai arī vienkārši papildinās ekskluzīvo "lordu" kabinetu ar vēl vienu krēslu, atstājot patērētāju tajā pašā beztiesiskā "maksātāja" lomā.
Vēl kliedzošāka ir mūsu vasaļu – politiķu – lojalitāte tādiem 'baltajiem ziloņiem' kā AirBaltic, kurā tiek gāzti simtiem miljonu nodokļu maksātāju naudas bez skaidras atdeves.
Fakti:
- Covid-19 periodā (2020–2022) valsts ieguldīja 340 miljonus eiro pamatkapitālā (plus papildu 90 miljoni vienā no posmiem), lai glābtu uzņēmumu. Kopējā valsts līdzdalība pamatkapitālā sasniedza gandrīz 98 %. 2024. gadā valdība nolēma samazināt (norakstīt) airBaltic pamatkapitālu par 571 miljonu eiro, lai segtu uzkrātos zaudējumus. Tas faktiski nozīmē, ka nodokļu maksātāju nauda šajā apjomā “pazuda” bez atgūšanas.
- Uzņēmums turpina strādāt ar zaudējumiem: – 2024. gadā → 118,2 miljoni eiro zaudējumu. –
- 2025. gadā → 44,3 miljoni eiro zaudējumu (samazinājums, bet joprojām negatīvs rezultāts).
- Pastāv risks, ka 2026. gadā vajadzēs papildu kapitālu (līdz 100–150 miljoniem eiro vai vairāk), un bez valsts palīdzības vai ārēja investora uzņēmums var nonākt grūtībās.
Kā punkts uz "i" noteikti jāmin Rail Baltica, kas no "gadsimta projekta" ir pārvērties par nebeidzamu finanšu bedri ar necaurspīdīgu lobēšanu un miljardu deficītu. Šī nav brīvā tirgus ekonomika, bet gan klasisks neofeodālisms: valsts vara šeit kalpo kā "jumts" milzīgām korporatīvajām shēmām un birokrātiskajai elitei, kas gadiem ilgi ir slēpusi reālās izmaksas. Pēc Valsts kontroles un starptautisko auditoru datiem, projekta izmaksas ir pieaugušas no sākotnēji plānotajiem 5,8 miljardiem līdz pat 15–20 miljardiem eiro, radot Latvijas budžetā vairāku miljardu eiro lielu robu. Kamēr parasts iedzīvotājs segas lomu pilda brīdī, kad jāapmaksā kārtējais rēķins par sistēmas negausību, lēmumu pieņēmēji turpina barot šo "balto ziloni", neuzņemoties personisku atbildību par katastrofālo finanšu vadību.
Fakti:
- Valsts kontroles ziņojums (2024): Baltijas valstu augstākās revīzijas iestādes oficiāli paziņoja, ka projektam trūkst vismaz 10–19 miljardu eiro, lai to pabeigtu pilnā apmērā.
- Izmaksu pieaugums: Sākotnēji Latvijas posma izmaksas lēsa ap 1,2 miljardiem eiro, bet tagad tās prognozē virs 6 miljardiem eiro tikai Latvijas daļā.
- Parlamentārās izmeklēšanas komisija: Saeima 2024. gadā izveidoja īpašu komisiju, lai meklētu atbildīgos par necaurspīdīgo vadību un milzīgo sadārdzinājumu.
Kamēr lielvalstīs neofeodālisms ceļ digitālus cietokšņus, Latvijā tas klusi ir uzbūvējis vasaļu valsti, kurā brīvības fasāde slēpj parādu un monopolu ķēdes.
Lielvalstīs neo-feodālisms izpaužas kā globālo tehnoloģiju milžu un investīciju fondu dominance pār nacionālajām ekonomikām, taču tādā mazā ES valstī kā Latvija šis modelis iegūst "vasaļu valsts" formu, kur ārvalstu kapitāla "lordi" kontrolē kritisko infrastruktūru un finanšu asinsriti, kamēr vietējā politiskā elite darbojas kā šo interešu uzraugi jeb vasaļi. Ja lielvalstīs cīņa notiek par digitālo datu kontroli, tad Latvijas mērogā neofeodālā "rente" tiek iekasēta caur banku oligopolu, valsts garantētiem monopolistiem un necaurspīdīgiem lielprojektiem kā Rail Baltica, kur iedzīvotājs, gluži kā viduslaiku zemnieks, ir spiests uzturēt sistēmu, kuras lēmumu pieņemšanā viņam nav reālas ietekmes. Šī asimetrija parāda, ka neatkarīgi no valsts izmēra, brīvā tirgus ideāli tiek upurēti par labu jaunai, hierarhiskai atkarībai, kurā ekonomiskā vara ir atdalīta no sabiedriskās atbildības.
Sausais atlikums
Ja mēs paskatāmies pāri gadsimtiem, kļūst skaidrs, ka feodālisms nekad īsti neizzuda — tas vienkārši nomainīja dekorācijas. Viduslaikos tevi ierobežoja piederība zemei un kunga žēlastība, šodien tevi ierobežo parādu saistības, algoritmi un piekļuve resursiem, kurus kontrolē nedaudzi.
Tas ir mūžīgais vēstures cikls: brīvības uzplūdiem, kuros mēs noticam "pašu kaltai laimei", vienmēr seko lēna, bet neatlaidīga varas koncentrācija. Cilvēka dabā ir tiekties pēc drošības, un tieši uz šīm slāpēm tiek būvētas jaunās hierarhijas. Mēs labprātīgi nomainām savu suverenitāti pret ērtībām, neievērojot brīdi, kad "pakalpojumu sniedzējs" kļūst par mūsu jauno "lordu".
Neofeodālisms Latvijas mērogā ir kā vēsturiska atbalss — maza lēņa mēģinājums atrast savu vietu lielajā kartē, kur elites loma nemainās. Tie paši vasaļu līgumi, tikai parakstīti digitāli; tā pati nodevu vākšana, tikai nosaukta par banku komisijām vai infrastruktūras nodokļiem. Tas ir cikls, kurā mēs šobrīd esam iestrēguši: mēs vairs neesam zemnieki uz lauka, bet esam kļuvuši par nomniekiem paši savasi dzīvei, gaidot nākamo rēķinu no sistēmas, kas ir pārāk liela, lai to apšaubītu, un pārāk tālu, lai ar to komunicētu.
Merkantilais paškomforts ir mūsu nodeva demokrātijas ideālam, par kuru reiz sapņoja Bostonas krastmalā, bet kuram lielvaras šodien tikai nomaina izkārtnes, lai aiz tām netraucēti turpinātu savu seno feodālo amatu.
Mums atliek vienīgi pajautāt sev – Vai mēs joprojām esam spējīgi atpazīt brīdi, kad "brīvā izvēle" kļūst par klusu padošanos jaunai feodālajai kārtībai, vai arī esam kļuvuši tik atkarīgi no savām ekonomiskajām ērtībām, ka esam gatavi labprātīgi samaksāt jebkuru cenu par savu iemidzināto sirdsapziņu? Vai neofeodālisms iet roku rokā ar demokrātiju? Vai Rietumu pasaules sabiedrībā eksistē divas paralēlas realitātes, kur vieniem neofeodālisms, otriem demokrātija?
Mūsdienu morāle:
Tēja joprojām tiek mesta jūrā, tikai šoreiz — sēžam ar popkornu pie TV.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru